Glāb mani, jūra,

es slīkstu!

Slīkstu atmiņās,

veltīgās gaidās,

un pat cerības salmu

man te krastā nemet neviens.

Sasmēlies mutē bijušu skūpstu sīvums,

bijušu glāstu paisums pāri galvai man kāpj.

Jūra,

es eju pie tevis,

lai vaigi,

ja kādreiz kļūst sāļi,

no tava putainā viļņa degošā valgumā sūrst,

ja vaids,

tad no vēja dūres,

kas negaidot pakrūtē cērtas,

ja smeldze – tad tāpēc,

ka saulei,

rietā iztekot, grūti mirt.

Glāb mani, jūra,

tu viena

lielāka esi par mīlu,

plašāka esi par ilgām

un vienkārša esi –

kā glāsts.

Glāb mani, jūra,

es slīkstu!

Man jāmetas tālumos tavos,

lai atkal par cietu zemi

kļūst atmiņu saēstais krasts.