Malerische Wanderungen durch Kurland
Einige Amtsgeschäfte machten mir eine Reise nach dem 7 Meilen von Dondangen entfernten Domesnees nothwendig. In Begleitung des Herrn Amtsraths Waegner, eines wahrhaft verehrlichen Mannes, trat ich, und ein sehr gebildeter russischer Oficier, der in Dondangen in Quartier stand, die Reise Vormittags an, Über einen festen Granddamm rollte der Wagen dahin. In Gypken unweit dem Meeresstrande aßen wir zu Mittage, und wechselten dort die Pferde. Unser Weg führte uns längs dem so genannten Knabenberge (Puischa Kalnu) vorbey. Dieser Berg, mitten in einem großen Walde, erhebt sich kegelförmig zu einer ansehnlichen Höhe an der östlichen Seite einer Bergkette, welche sich zwey Meilen weit längs der Seeküste hinzieht. Auf der Spitze des Berges liegt ein kegelförmiger Stein vom mässiger Größe, der Ähnlichkeit mit einer Menschengestalt hat. Vor diesem Steine haben die alten heidnischen Bewohner der Gegend ihre Opfer niedergelegt, und noch in neuern Zeiten sollen die Letten zuweilen hier geopfert haben; doch schon seit mehreren Jahren ist dieser Aberglaube völlig ausgerottet.
Nicht weit vom Knabenberge befindet sich, dicht neben einem kleinen Flüßchen in einem Sandstein, eine geräumige, zum Theil schon verfallene Höhle, und in derselben ein tischförmiger Stein. Diese Höhle nennt der Lette swehtas jumprawas kambara (der heiligen Jungfrau Zimmer). Es soll hier ehemals eine große Heilige residirt haben. Außer der grünen Jungfer hat also Dondangen auch eine heilige — selbst in der Tradition ein reicher Schatz.
Ehe ich Gypken verlasse, muß ich Sie auch auf die ganz besondere Ordnung und Reinlichkeit aufmerksam machen, mit der hier, in Dondangen selbst, und in allen dondangenschen Beyhöfen, die Viehpacht besorgt wird. Wie sauber ist hier der Milchkeller mit Sand und Blumen ausgestreut, wie weiß gescheuert sind die Späune und Schränke, wie nett die Kleidungen der Mägde! Dafür ist aber auch die dondangensche Butter vorzüglich berühmt. Überhaupt muß für einen Freund und Kenner der Landwirthschaft Dondangen schon deshalb ein sehr interessanter Aufenthalt seyn, weil hier die Ordnung und Regelmässigkeit in der Ökonomie auffallend groß ist.
Nach einem Spaziergange an einem kleinen, lieblichen Bache, der bey Gypken vorbey fließt, setzten wir uns wieder in den Wagen, und gelangten bald an die Seeküste, von wo wir bis Domesnees noch 3 Meilen am Strande zu fahren hatten. Schon die Beschreibung der Provinz Kurland1 erwähnt der besondern Sorgfalt, mit der die nördlichen Ufer längs dem dondangenschen Gebiete gepflegt werden, indem man die Sandhügel durch Zäune und Anpflanzungen von Weidensträuchen jährlich befestigt, und so verhindert, daß der vom Sturm aufgeregte Sand nicht Felder und Wiesen verschütten kann; ein Umstand, der hier auch am Strande die Fahrt angenehm macht, indem man, bey dem ewig schönen, erhabenen Aublick der offenen See, selbst die zur Seite am Ufer fortlaufenden Sandhügel mit grünen Weidenhecken, welche Felder und Wiesen schützen, bepflanzt sieht. Der dondangensche Strand ist sehr fischreich, und aus der Gegend von Riga, so wie aus den benachbarten Strandorten kommen jährlich Fischer hierher, die gegen eine bestimmte Bezahlung den Sommer über an diesem Ufer fischen. Sie wohnen in kleinen, an der Küste zerstreuten, nur für den Sommer eingerichteten Häusern, wodurch der Strand an Leben, gewinnt. Allenthalben sahen wir Fischerböte, von denen einige sich vom Ufer entfernten, andere eben landeten, und in jedem Bote lag ein Netz voll der schönsten Seefische. Butten, Strömlinge und Dorsche2 fängt man hier am häufigsten. Die dondangenschen Speckbutten und Breitlinge3 sind bekannt. Auf dem Wege von Gypken bis Domesnees fanden wir bis 50 dergleichen Fischerwohnungen. An einem schönen, heitern Tage, wie derjenige, an welchem ich hier die Reise machte, scheinen diese Fischer ein wahres Idyllenleben zu führen; doch bey Sturm und Regen würde wohl diese Bemerkung nicht passen. Daß die Fischer übrigens hier mit Weib, Kindern und Verwandten ihr Wesen treiben, geht schon daraus hervor, weil ich ihr Idyllenleben bey heiteren Tagen pries, und ein solches sich schwerlich entfernt von den Reizen des schönen Geschlechts denken läßt. Wir traten in eine Fischerwohnung und fanden Groß und Klein, Männer und Weiber mit Reinigung von Seefischen, die zum Trocknen bestimmt waren, beschäftigt; unter dem Dache hingen an Stangen eine Menge schon gereinigter Fische, und auf dem Boden loderte ein Feuer, in dessen aufwärts ziehendem Rauche die Fische getrocknet werden. Die Kleidung dieser Fischerbauern, so wie ihre frohen, heitern Gesichter, verriethen Wohlstand und Gesundheit. Die meisten tragen, im Sonntagsstaat, eine Matrosenkleidung mit massiv-silbernen, erhabenen, achteckigen Knöpfen, und an der Brust der Weiber glänzen silberne Breetzen4, mit allerhand bunter Arbeit, auch mit unächten Steinen geziert. Wie klein erscheinen, gegen diesen Schmuck, die eben so getragen werdenden Medaillons unserer Damen, mit oft unächten Haaren, welche dergleichen Steinen an Werth so ziemlich gleichkommen mögen! aber freylich haben diese großen Breetzen auch mehr zu umfassen und zu bedecken, als jene kleinen Medaillons. Nicht weit von dieser Fischerwohnung, die wir unter einem lauten Lebewohl der Bewohner verließen, landeten bey einer andern eben drey Böte, von denen der frohe Gesang der Fischer und Fischerinnen ertönte. Eine Menge großer und kleiner Möven kreisten um die nahenden Fahrzeuge. Freylich begleitete das Geschrey der Vögel den Gesang der Fischer nicht in schmelzenden Akkorden, aber in jeder reinen Stimme der Natur ist Harmonie. Wenn die Fischer landen, und den Fang aus den Netzen nehmen, so ziehen immer eine Menge Seevögel herbey, um die Überbleibsel des Fischfanges, die weggeworfenen Köpfe oder die an den Netzen hängen gebliebenen Wasserinsekten zu verzehren. Es ist ein schöner Anblick, die weißen Möven, wie Lichtflecke, auf den blauen, finstern Wogen schweben zu sehen. Doch dachte ich hier auch:
Des Menschen Lebens finstrer Welle,
Die über einen Abgrund schäumt,
Indeß der Schiffer ruhig träumt; —
In seiner Phantasie Gestalten,
Die ihren Flug um ihn entfalten,
Erblickt er nur des Morgens Helle;
Doch er erwacht — die Träume fliehen
Und ängstlich weicht die Truggestalt,
Und um ein Grab, so tief, so kalt,
Sieht er den Sturm vorüberziehen.
Näher und immer näher erblickten wir die Feuerbaaken oder Leuchtthürme von Domesnees; doch hier, gegen die Spitze der Erdzunge, waren die Sandhügel nicht mehr durch Zäune und Weiden befestigt, sondern standen, wie Grabmäler einer blühenden Natur, kalt und einsam da. Der leiseste Wind bewegte den losen Sand, und kreiselte ihn gleich Schneeflocken umher. Endlich näherten wir uns der Spitze der Erdzunge; die Feuerbaaken, diese wahren Feuersäulen auf dem Zuge in den Hafen und zu dem niemals genug gelobten festen Lande, standen uns gegenüber. Wir lenkten in eine kleine Bucht, wo ein nettes Dorf vor uns lag, kamen etwas weiter hin einigen Speichern, in welchen von den hier so oft strandenden Schiffen die geborgenen Sachen bewahrt werden, vorbey — und nun hielt der Wagen an der Wohnung des Baakeninspektors. Doch ehe ich weiter von dem, was ich hier in Domesnees sah, Nachricht gebe, wird Ihnen eine kleine geographisch-historische Beschreibung des Riffs und seiner Baaken nicht unwillkommen seyn.
Das Riff bey Domesnees hat blos sandigen Grund, und läuft von der zugespitzten Erdzunge über 12 Werst weit in die See, unter der Oberfläche des Wassers, das sich nur 5 bis 4 Fuß über den Grund erhebt, fort. Diese Erdzunge mit ihrem Riffe scheidet den rigaischen Meerbusen von der eigentlichen Ostsee. Alle Schiffe, die nach diesem Busen, nach Pernau und Riga segeln oder zurückkehren, schiffen hier vorbey. Die Schiffer müssen um die äußerste Spitze in möglichster Entfernung herumfahren, und sich sehr vorsehen, wenn sie nicht auf das Riff gerathen wollen; doch stranden hier alle Jahre wohl 6 Schiffe und mehr. Auf der äußersten Spitze der Erdzunge sind schon in der Mitte des 15ten Jahrhunderts zwey Feuerbaaken errichtet worden, welche früher von Holz waren. Die Stadt Riga zahlt jährlich 2500 Thlr. Alberts an das Kirchspiel Dondangen, wofür vom 15ten August bis zum 15ten Januar alle Nacht auf diesen Baaken ein gehöriges Feuer unterhalten werden muß. Auf der entgegengesetzten Seite des Meeres, auf den Inseln Runoe und Oesel, finden sich ähnliche Erleuchtungsanstalten, welche eben so für die Handlung und Schifffahrt, besonders von Riga, sehr wichtig sind. Bey dem Anfange des Riffs, 34 Faden weit vom nördlichen Ufer, steht auf einem Hügel die erste Baake, in der Gestalt eines viereckigen Thurmes, ganz von Steinen gebaut, die andere Baake, von derselben Bauart, liegt hundert Schritte weiter. Jede hat 4 Quadratfaden Umfang, die eine aber 7½, die zweyte 9 Faden Höhe. Oben auf diesen Thürmen ist ein breiter, mit Ziegeln ausgelegter, und mit einer hölzernen starken Gallerie versehener Gang. In der Mitte steht der über der Gallerie erhabene, eiserne Rost, auf welchen das Holz mit Winden heraufgeschaft und die ganze Nacht hindurch gebrannt wird. Jährlich werden hier 750 Faden Holz verbraucht. Doch, bevor diese jede Herbstnacht dem Neptun auf hohen Altären dargebrachten Opfer angezündet werden, führe ich Sie wieder zurück in die Wohnung des Baakinspektors. Ich sagte schon vorher, daß nahe bey Domesnees die Küste kein freundliches Ansehen hat, sondern nur beträchtliche weiße Sandhügel den Blick auf das Ufer beschränken. Desto angenehmer wird man bey der Einfahrt in das Dorf und in der Wohnung des Inspektors überrascht. Diese liegt, von Sandbergen, die sie vor Stürmen schützen, umgeben; aber dem menschlichen Fleiße, der keine Hindernisse kennt, gelang es auch hier, mitten in einer Sandwüste eine liebliche Ebene, voll schöner Kornfelder und grünender Wiesen, anzubauen. Starke Weidenstämme verhindern das Bewehen des Sandes, und sind der kleinen Felder Schutzwehr und Zierde zugleich. Wie in einer Insel Felsenburg hört man das keine halbe Werst entfernte Meer rauschen, ohne es, von den Hügeln verdeckt, zu sehen; man erblickt es nur, wenn man ein über dem Dache des Hauses errichtetes Observatorium besteigt.
An dem Baakinspektor, einem ehrwürdigen Greise, — der hier, in diesem eigentlichen Winkel Kurlands, seit vielen Jahren lebt, und der so oft, öfterer als mancher Reiche und Vornehme in prächtigen Städten, Gelegenheit suchte und fand, Menschenleben zu retten und Gutes zu thun, — hatten wir einen freundlichen und liebenswürdigen Wirth. Wir waren Nachmittags um 4 Uhr angekommen, und beschlossen, das Dorf und die Speicher zu sehen. Schon im Hofe des Baakinspektors und rund um die Speicher fallen die Menge Schiffszierathen von gestrandeten Schiffen auf. Hier stand eine hölzerne Sirene — ach! ihre Zaubertöne hatten sie nicht vom Untergange gerettet, aufs Trockne hatte man sie gebracht, und, ohne Barmherzigkeit, an die Wand genagelt. Dort drohten hölzerne Kanonen, die irgend ein Schiff statt der metallenen einst führte; ihre hölzerne Natur hatte sie über dem Wasser erhalten. So, dachte ich, erhebt sich mancher in drohender, nur durch die Form zur Waffe geprägter Gestalt, über die Fluten des Schicksals, indeß da, wo Kraft und Gewicht die Form mit dem wahren Gehalte vereint, ein Abgrund sich öffnet, und das Würdige zu Boden streckt, der Schwäche aber, von einer Welle zur andern getragen, das Land erreicht, und vielleicht gar einen Ehrenplatz, wie hier vor dem Hause, erhält. — Dort lag der Rest eines Schiffsspiegels, welcher die Inschrift: „Die drey Schwestern“ trug. In einem Spiegel, und wäre es nur der eines Schiffs, drey Damen zu vereinigen, war zu gewagt, — das Ganze mußte zu Grunde gehen, wie hier die Erfahrung lehrte. — Dort lag der Kopf einer Minerva, der ehemals auf einem Steuer befestigt gewesen war; — auch hier ein Beweis, daß Minerva, als Symbol der Weisheit, nicht immer das Steuer richtig zu führen vermag, und daß, wo es Riffe und Klippen giebt, selbst das Haupt der Weisheit strandet. — Die Inschrift eines Schiffs, mit goldenen Buchstaben auf grünem Grunde, wo ich mich recht erinnere: Die Hoffnung, stand, unter mehreren andern, über der Thüre eines Speichers — wahrlich, als redendes Bild einer zertrümmerten; man müßte denn annehmen wollen, daß, als die Hoffnung auf dem Schiffe sank, sie für den Speicher wieder auflebte. — Auch eine zweymastige Freundschaft ist hier so zu Grunde gegangen. Wie manche andere bedarf keines Riffs, keines Sturmes und keiner dunkeln Nacht, um zu scheitern. Sie gewähren einen rührenden Anblick, diese Ruinen, diese Trümmer menschlicher Größe, Glückseligkeit, Hoffnung und Freude. Ein zerbrochener Anker, der hier im Sande lag, vollendete das Bild sprechend und wahr.
Illi robur et aes triplex
Circa pectus erat, qui fragilem truci
Commisit pelago ratem
Primus.
Die Bewohner des Dorfes Kolken, neben dem Hause des Baakinspektors, dem Strande näher zu, sind größtentheils Fischer, aber keine Letten, sondern Überreste des alten Liven-Stammes. Sie sprechen eine ganz eigene, von der lettischen völlig verschiedene Sprache, obgleich die Erwachsenen alle auch Lettisch verstehen. Sie selbst nennen ihre Sprache die Libische. Ihre Sitten und Kleidung stimmen mit denen der Letten in dieser Gegend überein, auch warten sie den Gottesdienst in lettischer Sprache ab, heirathen jedoch nur unter sich, und pflanzen ihre Sprache sorgfältig auf ihre Nachkommen fort. Man behauptet, daß sie abergläubischer als die Letten wären. Noch giebt es hier am Strande im dondangenschen und popenschen Gebiete acht Dörfer, wo sich diese Liven finden. Sie bewohnen in allem gegen 160 Gesinde. Außer dem Baakinspektor wohnen hier auch noch ein kaiserlicher Zoll-Gränz-Aufseher und einige Gränz-Reiter.
Sobald wir unsern Spaziergang beendigt hatten, kehrten wir nach unserm Quartier zurück, wo wir in froher Gesellschaft zu Abend speisten. Mancherley Seefische, auf verschiedene Art zubereitet, machten einen Theil unsres Mahles aus, das vortreflich schmeckte. Ich empfehle vorzüglich die frischen Breitlinge, welche so köstlich nur hier, in der Gegend des Riffs, gefangen werden, und ein wahrer Leckerbissen sind. Sie können, ohne ihren schönen Geschmack zu verlieren, kaum ein paar Meilen verführt werden; man bereitet sie daher sogleich, wenn sie aus dem Wasser kommen. Nach dem Abendessen wanderten wir wieder dem Strande zu. Herr Amtsrath Waegner ließ daselbst, aus Gefälligkeit für mich, eine Seefischerey veranstalten, welche oft bey Nacht besonders glücklich ausfällt. Bald erblickten wir die jezt schon angezündeten Feuer auf den Baaken. Sie brennen von Sonnenuntergang bis Sonnenaufgang. Die Dunkelheit der Nacht verbarg die Thürme und erhob das Feuer, das auf ihnen helllodernd brannte; so wie oft den Grund, auf dem sich im Menschenleben die glänzendsten Erscheinungen erheben, dicke Finsterniß versteckt. Wie Meteore schienen die Flammen in freyer Luft zu hängen, und warfen auf die zum Fischfange ausgeruderten Böte, rothe, zitternde Lichtstreifen herab, die sich weit in der nur von kleinen, kreiselnden Wellen bewegten See verloren. Es war ein schöner Abend in der Mitte des Augustmonats, und die Kühle der See ließ uns ein am Ufer angezündetes Feuer, bey dem wir Zuschauer der Fischerey standen, und das fleißig unterhalten wurde, nicht empfinden. Leise schlugen die Wellen an die Küste; wie das Rauschen der Bäume, die ein sanfter Wind bewegt, tönte die Brandung und verhallte in der Ferne.
Ich werde nie den herrlichen Abend vergessen, wo Genuß der Freude im gesellschaftlichen Umgange, mit stiller Wehmuth und Rührung im Anblick der prächtigsten Naturscenen in meiner Seele rangen.
Über leicht bewegte Wogen
Hauchte sanft ein Zephyr her,
Und wie Riesenbilder flogen
Flammenzüge übers Meer.
Von des Thurmes hoher Leuchte
Sank die Flamme in die Flut,
Und vermählt mit kühler Feuchte
Ward die helle, rothe Glut.
Streitend so und doch vereinet,
Einer Menschenseele Bild,
Wo der helle Geist erscheinet
Und das Niedre sie erfüllt,
Wo in kalten, finstern Tiefen
Jenes Geistes Strahl versank,
Und‚ was Götter Stimmen riefen,
In der Erde Sturm verklang.
Die von den Böten ausgeworfenen Netze wurden von einigen zwanzig Menschen ans Land gezogen; der Fang war ergiebig ausgefallen. Noch einmal wanderten wir zu den Leuchtthürmen, deren schönen Anblick ich nie genug genießen konnte, und kehrten dann zur Nacht in unser Quartier zurück. Nach so starker Bewegung schläft es sich herrlich. Aber den andern Morgen war unser erster Gang wieder nach der See‚ wo die, während der Nacht auf den Fang von Strömlingen, Butten und Dorsche5 ausgewesenen Fischer mit ihren Kähnen warteten, um uns ihre Beute zu zeigen. Die durchnäßten, und daher dunklen Setznetze, zum Theil von feinem Garn, hingen voll schöner Fische. Wie Silber schimmerten unter diesen die Strömlinge, und aus zehn bis fünfzehn Böten, die hier am Ufer standen, wurden eine Menge Fische in hohen Körben aufgeschichtet, und sodann von den Fischern in ihre nahen Wohnungen ins Dorf getragen. Um die Aussicht von den Leuchtthürmen nach der See an einem schönen, heitern Morgen zu genießen, eilten wir, sie zu besteigen. Welchen herrlichen Anblick hatten wir da! Sechzehn Schiffe segelten um das Riff und neben demselben. Einige segelten nach dem rigischen Meerbusen, andere kamen zurück. Der Morgenstrahl der Sonne röthete die aufgespannten Segel; wie lichte Wolken zogen sie längs dem klaren Horizont; eine Menge Fischerböte mit ihren kleinen Segeln schwebten hin und her auf dem Meere. Wir überschauten sie alle, und blickten von der einen Seite in die Ostsee, von der andern in den rigischen Meerbusen hinab. Das Toben und Treiben am Strande, wo allenthalben Fischer beschäftigt waren, so wie die Verschiedenheit der Wellen zu beyden Seiten des Riffs, indem, wenn beym Nordwestwinde in der Ostsee das Meer unruhig tobt, die Wellen im rigischen Meerbusen ungleich schwächer sind, und umgekehrt beym Ostwinde die Wellen der Ostsee sich kleiner erheben, beschäftigte unsere ganze Aufmerksamkeit. Mit einem guten Fernrohr versehen, konnten wir deutlich die Inseln Runoe und Oesel unterscheiden. Auf der letzteren erblickten wir Thürme und Häuser, erstere erhob sich wie ein kleiner, mit Wald bewachsener Berg, aus der See; — so reichte unser Blick und unser Gedanke über die Ferne und Tiefe hinaus. O! wenn auch unser geistige Blick, dem so viele Meister Fernröhre schaffen wollten, mit eben der Wahrheit und Bestimmtheit ein jenseitiges Ufer erreichen — Ferne und Tiefe überschauen könnte. Immer kann freylich hier die Aussicht nicht so lieblich seyn. Ich dachte mir die Scene an einem Herbsttage, wenn finstere Wolken über die brausende, schäumende See ziehen, gegenüber dem gefährlichen, so oft den Schiffen Untergang drohenden, Riffe, wo die hohe Brandung, wie ein fürchterlicher Donner tobt, und jeden Augenblick irgend ein trauriges Schauspiel des Schiffbruchs erwarten läßt, gleich gefährlich für die Unglücklichen auf der See, und für die, welche zu ihrer Rettung herbey eilen. Wie mancher Blick voll Verzweiflung und Todesangst mag hier nicht auf diese Leuchtthürme gerichtet worden seyn, wie manches Angstgeschrey der mit dem Tode Ringenden mag hier nicht der Sturm vorüber getragen haben!
Die Anstalten sind hier zwar gut; aber doch ist es zu bedauern, daß man gerade an dieser gefährlichen Stelle kein Rettungsboot unterhält. Hören Sie einen merkwürdigen Unglücksfall, der aktenmäßig wahr ist, und Sie werden erstaunen, wie grenzenlos hoch menschliches Elend steigen kann, und wie dennoch zuweilen wunderbare Rettung möglich wird.
Den 16. Oktober 1801 strandete auf der äußersten Spitze des Riffs das schwedische Schiff Jupiter, vom Schiffer Niels Gustav Westerberg geführt. Der Sturm war sehr heftig, und das Schiff sank in kurzer Zeit so tief, daß nur noch die Hälfte der Masten über dem Wasser hervorragte. Der Schiffer und die andere Schiffsmannschaft wurden gleich ein Opfer der Fluthen, nur der Steuermann, Erich Gergrén, und noch ein Matrose, hatten sich zur Spitze des Mastes geflüchtet, und mit starken Tauen an demselben befestigt. Hier brachte der unglückliche Steuermann, nur in einen durchnäßten Mantel gehüllt, dem schrecklichsten Sturm und Regen ausgesetzt, bis zum 26. Oktober, also 11 volle Tage, zu, ehe von den Fischern entdeckt wurde, daß an den Masten sich etwas zu bewegen schien, und sie zur Rettung herbeyeilten. Sein Leidensgefährte war schon am achten Tage verschieden. Gergrén hatte ein Pfeifenrohr in seiner Tasche gefunden, und dieses, bis auf ein kleines Stück, verzehrt. Der Durst quälte ihn vorzüglich, und mit einem Stiefel, den er an ein Strumpfband knüpfte, schöpfte er Seewasser, das er trank. Den einen Stiefel rissen die Wellen fort, nur der andere blieb ihm. Er wollte sich, da ein Boot am achten oder neunten Tage vorbeysegelte, ohne ihn zu bemerken, als er schon seine Rettung für gewiß gehalten hatte, in die Fluthen stürzen, um seine Todespein zu verkürzen, aber er war zu schwach, die starken Taue, mit denen er sich an den Mast gebunden hatte, zu lösen. Endlich sahe er ein Boot auf sich zueilen, und noch hatte er, wie er erzählte, Besonnenheit genug zu dem festen Entschlusse, sich nicht zu sehr der Freude zu überlassen, damit ihn diese nicht tödten möchte. Als das Boot ihn erreichte, und man ihn von dem Maste losgemacht hatte, sank er ohnmächtig hin. Der sorgfältigsten Pflege, die ihm anfangs nur tropfenweise stärkende Nahrung gab, gelang seine Rettung. In einigen Wochen reiste Gergrén nach Riga, völlig hergestellt, um sich auf einem andern Schiffe einen Dienst zu verschaffen. Ist es möglich einen längern Todeskampf zu kämpfen, und doch gerettet zu werden? Zum Andenken dieser merkwürdigen Lebensrettung sind der Stiefel und das Stückchen Pfeifenrohr des unglücklichen Gergrén, in Domesnees im Vorhause des Baakinspektors aufgehängt.
Wo ein Mensch litt, wo ihn Unglück, Elend oder Tod in einer merkwürdigen Gestalt traf, da findet man oft Denkzeichen, die der Unglückliche selbst, oder seine Freunde, wenn er unterlag, errichteten. Das Glück und die Freude, mögen sie auch noch so auffallend erscheinen, erhalten selten ein Denkmal. Es werden mehr Todtenkränze, als Kränze der Freuden gewunden. Sollte die Ursache hiervon nicht seyn, daß auf dem Lebenswege öfterer das Glück und die Freude, als das Elend und das Unglück erscheinen, und diese dadurch mehr bemerkt werden? oder spricht hier das Herz auch die spätere Zeit um Mitgefühl an, und ist ein Denkzeichen des Unglücks etwa ein offener Wechsel an das Menschenherz für alle Zeiten und Völker? Aber wie viele Proteste würden in dem Falle nicht die Armuth und das Fallissement bezeichnen!
Oft sieht man hier auch bey Strandungen merkwürdige Beyspiele von Muth und Entschlossenheit.
Ein englischer Schiffskapitain, der hier strandete, und dem der Weg zu Lande zu beschwerlich war, um nach einem Seehafen zu gelangen, kaufte sich ein ganz kleines Boot, in welchem sich hier kein Fischer über die zweyte Brandung wagt, machte sich ein Segel von einem alten Tuche daran, und schiffte, trotz aller Vorstellungen, und, als man ihn mit Gewalt zurückhalten wollte, heimlich davon. Er langte nach einigen Tagen, obgleich der Wind heftig wehete, in Pernau an, von wo er seine glückliche Ankunft nach Domesnees meldete.
Von dem fürchterlichen Orkane, der am 24. September 1805 auf der ganzen Ostsee mit unerhörter Schrecklichkeit wüthete, so viele Schiffe zertrümmerte, und Menschen und Schätze in das tiefe Grab des Meeres warf, sahe man auch an der Küste von Dondangen und Domesnees die traurigsten Wirkungen. Nach einem ziemlich heitern Tage brach der Orkan plötzlich, und ohne daß man seine Nähe ahndete, aus. Die alte Burg zu Dondangen, die so lange dem Sturme der Zeit getrotzt hat, schien jezt, von den Wogen des mächtigen Luftstromes umspült, beben und sinken zu wollen. In einem Augenblick waren die größten Bäume umgerissen; Dachziegel wehte der Orkan wie leichte Herbstblätter dahin; alles starrte mit banger Erwartung der Folge dieser schrecklichen Naturscene entgegen. So wüthete der Orkan die Nacht hindurch, und kaum graute der Morgen, als athemlos und vor Schrecken fast der Sprache nicht mächtig, ein Bauer aus einem Strandgesinde in die Burg stürzte und rief: Schiffe sähe man stranden, viele Schiffe, und auf den hoben Wellen wogten allenthalben Leichen, ertrunkene Pferde und Schiffstrümmer ans Ufer. Der Oberamtmann Waegner, und mit ihm der damals gerade in Dondangen anwesende Kanzeleyl-Sektetair des piltenschen Landraths-Kollegiums, Herr Beitler, eilten nach dem einige Meilen weit entfernten Seeufer, um durch jede nur mögliche Sorgfalt die unglücklichen Gestrandeten zu retten. Der Weg war allenthalben von niedergestürzten Bäumen bedeckt, und nur zu Pferde war es möglich, bis an den Strand zu gelangen. Ununterbrochen tobte der Orkan. Hagel und Regen wechselten ab, und stürzten ein Meer aus hoher Luft in die ihr jezt so fürchterlich verschwisterte Tiefe.
Bey dem Dorfe Irben erblickte man zuerst ein Schiff, das ungefähr nur 200 bis 300 Schritte vom Ufer entfernt lag. Der vordere Theil war schon ganz ins Wasser gesunken; nur der hintere ragte noch hervor, und man sah auf selbigem Menschen, die ihre Hände ausstreckten, und deren lautes Wehegeschrey zuweilen selbst das Toben der Brandung und das Geheul des Sturmes übertönte. Rettung schien hier unmöglich; alle Versprechungen, alle Aufmunterung an die am Strande versammelten Bauern blieben fruchtlos. Alle schrien: zwey Schritte in die See und unsre Böte schlagen um — wir müssen ertrinken!
Doch, was ist wahrem Heldenmuthe, den ein heiliges Gefühl der Menschenliebe begleitet, unmöglich? Der Küster Fritze, ein Lette und Erbunterthan des Privatgutes Dondangen, der bisher still, in sich gekehrt und schweigend dem schrecklichen Schauspiele zugesehen hatte, trat jezt feierlich, wie von einem überirdischen Gefühle begeistert, aus der Mitte der Bauern hervor: —; „ich will die armen Seelen retten, oder sterben!“ sprach der edle Mann. „Wer kommt mit mir, ich gehe voraus!“ ‚rief er. Sein Beyspiel wirkte, noch 5 andere entschlossen sich. Ein Fischerboot ward in die See gestoßen; der brave Fritz ergriff das Steuer mit jener heldenmüthigen Ruhe, die nur den Zweck, nicht die Gefahr mißt; die großen entgegen brausenden Wellen schienen das Boot im ersten Augenblicke zu bedecken, alle am Strande Zurückgebliebenen verhüllten unwillkührlich ihr Gesicht — „sie sind verloren!“ Doch nein, ein Genius der Menschheit, der in der Brust eines Letten sein Heiligthum bewahrte, ebnete vor ihm die stürmische Bahn. Das Fischerboot durchschnitt die schäumenden Wogen, erreichte das Schiff und nahm 9 Menschen auf, mit denen es glücklich ans Ufer kam. Unverzüglich fuhr der brave Fritze wieder ab, und rettete von diesem Schiffe, welches ein kaiserliches Transportschiff mit Kosaken war — zuletzt, als von der Anstrengung erschöpft, ihn Keiner mehr begleiten wollte, sogar allein — sämmtliche auf dem Schiffe noch lebende Menschen, 17 an der Zahl. Die Übrigen hatten die Wogen weggespült, oder sie waren durch Nässe und Kälte in der schrecklichen Nacht umgekommen. Bürgers schönes Lied vom braven Mann erhielt der Nachwelt das Andenken einer gleichen Edelthat.
Hoch klingt das Lied vom braven Mann,
Wie Orgelton und Glockenklang;
Wer hohen Muths sich rühmen kann,
Den lohnt nicht Gold, den lohnt Gesang.
Nicht weit von diesem Schiffe war ein anderes gestrandet, das ebenmässig Kosaken und Pferde führte. Es war näher an den Strand getrieben und kaum 100 Schritte vom Ufer entfernt. Ein seltenes Beyspiel von Muth und Entschlossenheit hatte, bevor noch Veranstaltung zur Rettung durch Böte gemacht werden konnte, die ganze Schiffsbesatzung glücklich ans Ufer gebracht. Sobald nämlich das Schiff gestrandet war, ließ ein auf demselben sich befindender junger Kosaken-Officier, Namens Millerov, das Verdeck aufhauen, und die Pferde heraufbringen. Er bestieg sodann eines davon, stürzte in die Fluth und schwamm glücklich ans Ufer. Seine sämmtliche Mannschaft mit ihren Pferden folgte ihm. Von letztern ertrank nur eins, mehrere wurden beschädigt. Ebenderselbe Kosaken-Officier zeigte so wenig Bestürzung, daß er den Oberamtmann Waegner einige Meilen am Strande zu Pferde begleitete, um zu forschen, ob unter den ausgespült-werdenden Leichen nicht einige seiner Brüder wären, die sich auf andern Schiffen befanden. In diesem schrecklichen Augenblicke noch Entschlossenheit zu einer solchen gewagten Lebensrettung zu behalten, und ein herzliches Gefühl der Bruderliebe in der durch Schrecken, Kälte und Nässe beengten Brust zu bewahren, ist gewiß der Bemerkung und hoher Verehrung werth. Den vortreflichen Anstalten, welche fortwährend, theils an der Küste von Dondangen, durch den Oberamtmann Waegner und den Kanzeleysekretair Beitler, die in zweymal 24 Stunden sich keinen Augenblick Ruhe gestatteten, theils auch von dem Privatgute Popen getroffen wurden, gelang es, daß von 7 gestrandeten Transportschiffen 197 Menschen und 57 Pferde, so wie von zwey, gleichfalls an demselben Tage gestrandeten Kauffahrteyschiffen 7 Matrosen gerettet, und durch sorgsame Pflege erhalten werden konnten.
Diese, auf aktenmässige Berichte und glaubhafte Erzählung der gegenwärtig gewesenen Personen gegründete Geschichte, verdient gewiß die Theilnahme aller Leser. Schrecklich war der Orkan, fürchterlich das Toben der Wellen; aber durch den Sturm der Natur strahlte ein wärmender Sonnenblick unentweihter Menschheit hervor. —
Eine so seltene Edelthath konnte Rußlands erhabener gütiger Herrscher nicht unbelohnt lassen. Der Küster Fritze erhielt eine große goldene 50 Ducaten schwere Medaille, an dem Bande des Wladimir-Ordens um den Hals zu tragen, und 1000 Rubel überdies zum Geschenk; auch die erhabene Kaiserin Mutter hatte ihm eine goldene Tabatiere übersandt. Die Andern bey der merkwürdigen Strandung sich ausgezeichnet habenden Personen wurden gleichfalls Kaiserlich belohnt, und so erhielten der Herr von Behr auf Popen, der Oberamtmann Waegner und der Sekretair Beitler, jeder einen kostbaren Brillantring. Der Küster Fritze empfing seine Ehrenmedaille aus den Händen Sr. Excellenz des Kurländischen Herrn Civilgouverneur von Arseniff, bey dem er darauf in einer besonders hierzu eingeladenen Gesellschaft, mit mehreren vornehmen Personen speiste. In allen Gesellschaften, zu denen Fritze hierauf Einladungen erhielt, erschien er immer mit seinem grauen Bauerkittel, und äußerte, daß, obgleich er sich wohl einen andern kaufen könnte, er diesen doch immer beybehalten wollte, um sich nicht vor seinen Brüdern auszuzeichnen. — Sollte der Wunsch des ganzen Publikums, diesen vom Monarchen selbst ausgezeichneten edlen Bauer und seine Kinder, von der Leibeigenschaft befreyt zu wissen, von der Gutsherrschaft nicht endlich erfüllt werden? —
Als wir in die Wohnung des Baakinspektors zurückkamen, fanden wir unsere Gesellschaft durch einige Kaufleute aus Windau vermehrt, mit denen wir einen frohen Mittag verlebten. Auch lernte ich hier den T. R. S**** kennen, dessen angenehme Unterhaltung uns alle sehr interessirte. Er erzählte einen Theil seines Lebenslaufs, und versicherte, er habe mit Ehren gedient, weil er alle Strafen selbst überstanden. Obgleich wir ihm diese Erfahrung nicht beneideten, so konnten wir doch nicht umhin, sie zu bewundern, besonders bey der Versicherung des Herrn T. R., wie viel er an Charakter dabey gewonnen habe. Er zeigte auch eine Sammlung von Hünern, welche von gestrandeten Schiffen gekauft waren. Neben einem holländischen fetten Hahn — was gerade bey Hähnen sonst selten, und kein Verdienst ist — spazierte ein gewandter Engländer, und, wenn ich nicht irre, so befand sich, unter mehreren andern Nationen, auch ein Spanier hier. Wahrlich eine besondere, recht eigentlich gallische Nationalversammlung.
Den Nachmittag machte ich eine glückliche Jagd auf Seeschnepfen, deren es hier eine Menge giebt, und die in ganzen Heeren fliegen, so daß man mit einem Schuß bis 20 erlegen kann. Den Morgen darauf fuhren wir über das Irbensche Pastorat, wo wir zu Mittage waren, nach Dondangen zurück. Wir passirten den sogenannten Sliter-Berg, der sich 300 bis 400 Fuß über die Meeresfläche erhebt. Die Schiffer erblicken ihn weit aus der See her, und haben ihn den blauen Berg benannt. Dieser Sliter-Berg ist ein Theil der längs der Küste fortlaufenden Bergkette, welche wahrscheinlich in der Vorzeit die Ostsee unmittelbar begränzte, wie sich aus den wellenförmigen, abwechselnden Vertiefungen und Erhöhungen nach der Seeseite schließen läßt. Im Sande der Bergkette findet sich, mehr nach dem Strande hin, ein Steinhaufen von ungeheurem Umfange, dessen Entstehung man sich nicht erklären kann; doch die Tradition hat in der Erzählung hiesiger Bauern eine Erklärung gefunden, die sogar dem Teufel eine Beschäftigung dabey anwies. — Der Teufel nämlich, der schon manchen müssigen Einfall gehabt, hatte einst auch den, den rigischen Meerbusen von der Ostsee zu trennen. Er supplicirte um die Erlaubniß, und diese ward mit der Bedingung zugestanden, die Arbeit in einer Nacht zu vollenden. Nun trug er die Steine zusammen; doch der arme Teufel ward vom Morgen überrascht; der Hahn krähete, und die Steine fielen ihm aus der Hand. — Der Teufel hat wohl mehr in einer Nacht gethan — und warum er hier so schwach war, verschweigt die Sage.
Der Weg ist hier, wie allenthalben in dondangscher Gränze, vortreflich, und geht durch tiefe Waldungen. Diese umgeben auch das Pastorat Irben, wo ich den Pastor Ludwig kennen und schätzen lernte. Er ist ein würdiger Greis, der hier einsam und friedlich der stillen Häuslichkeit, seiner Familie und seinen Pflichten lebt. Außer dem 4 Meilen entfernten Dondangen, ist er von allem Umgange (denn seine eingepfarrten Letten und Liven lassen sich nicht mitrechnen) geschieden. Mit edler Gutmüthigkeit erzählte er, wie er sich freue, wenn zuweilen auch nur ein fremder Bettler sich hieher verirre; doch scheint er hier froh und glücklich zu leben.
Der Mensch gleicht der Tanne, die in den tiefsten Wäldern am geradesten und höchsten wächst, selten aber in Gärten gedeiht; und menschliche Glückseligkeit ist wie ein Flötenton, der in Klüften und Bergen zehnfach wiederhallt, und in Städten höchstens nur im einsamen Zimmer, oder in Concerten, von andern Instrumenten übertönt, gehört, oft auch überhört wird.
Ich verließ Dondangen den Tag nach meiner Rückkunft, mit dankbarer Erinnerung an die gefällige und freundschaftliche Aufnahme. Keine trübe Erinnerung vernichtete mir das Bild der genossenen frohen Stunden; ich fand dort nur frohe und glückliche Meschen. Die Bauern sind wohlhabend; viele sogar, die große Bienen- und Viehzucht treiben, so wie auch einige Fischer, sind reich. Die jetzige Besitzerin fühlt menschlich und gut, und an den sehr beträchtlichen Einkünften ihrer Herrschaft, die der Herr Amtsrath Waegner, im Geiste der edlen Fürstin, und übereinstimmend mit seinem eigenen Gefühle, verwaltet, haftet keine Thräne der Erbunterthanen.
1 Beschreibung der Provinz Kurland, Mitau 1805, 4. S. 15,
2 Butten, Pleuronectes Flesus; Strömlinge, Clupea Harengus; Dorsch, Gadus Callarias.
3 Clupea sprattus.
4 Breetze, brauche ich wohl durch Brustschnalle für meine Landsleute nicht zu erklären.
5 Der Fang dieser Fische geschieht immer des Nachts. Ich führe dieß an, um nicht zu der Vermuthung Veranlassung zu geben, daß unsere Neugierde den armen Fischern eine ungewöhnliche schlaflose Nacht gemacht habe.
Dundagas pusmuiža Ģipka, brauciens uz Kolkasragu, tā bākas, jūrmala, ievērojamas kuģu avārijas, ķestera Friča varoņdarbs, Dundagas pusmuiža Irbe
Dažu amata darīšanu dēļ man bija jāceļo uz Kolku, kas atrodas 7 jūdzes no Dundagas. Muižas pārvaldnieka Vēgnera, patiesi godājama vīra, pavadībā mēs kopā ar ļoti izglītotu krievu virsnieku, kurš bija izmitināts Kolkā, priekšpusdienā devāmies ceļā. Rati ripoja pa stingru grants dambi. Ģipkā netālu no jūrmalas mēs ieturējām pusdienas un nomainījām zirgus. Mūsu ceļš veda gar tā saukto Puiša kalnu. Šis kalns liela meža vidū konusa formā paceļas ievērojamā augstumā kalnu ķēdes, kas stiepjas divu jūdžu garumā gar jūras krastu, austrumu pusē. Kalna virsotnē guļ mērena lieluma konusa formas akmens, kas līdzinās cilvēka stāvam. Šī akmens priekšā senie pagāniskie apkārtnes iedzīvotāji nolika savus upurus, un vēl jaunākajos laikos latvieši šeit dažkārt upurēja, bet nu jau vairākus gadus šī māņticība ir pilnīgi izskausta.
Netālu no Puiša kalna tieši pie mazas upītes smilšakmenī atrodas plaša, pa daļai jau aizgruvusi ala, bet tajā – galda formas akmens. Šo alu latvieši sauc par Svētās jumpravas kambari. Šeit kādreiz dzīvojusi diža svētā. Tātad bez zaļās jaunavas Dundagai ir arī svētā – pat kā tradīcija tas ir liels dārgums.
Pirms atstāju Ģipku, man jāpievērš jūsu uzmanība sevišķajai kārtībai un tīrībai, ar kādu Dundagā un visās tās pusmuižās aprūpē lopus. Cik tīri šeit ir piena pagrabi, kas izkaisīti ar smiltīm un ziediem, cik tīri izberzti spaiņi un skapji, cik kārtīgi ir meiteņu tērpi! Tādēļ arī Dundagas sviests tiek slavēts kā izcils. Vispār Dundagā būtu ļoti interesanti uzturēties lauksaimniecības draugam un zinātājam, jo kārtība saimniecībā šeit ir izteikti liela.
Pēc pastaigas gar mazu, mīlīgu strautu, kas plūst pie Ģipkas, mēs atkal sēstamies ratos un drīz sasniedzam jūras krastu, gar kuru līdz Kolkai vēl jābrauc 3 jūdzes.
Jau “Kurzemes provinces aprakstā”1 ir minēta īpašā rūpība, ar kādu iekopts ziemeļu krasts Dundagas novadā, smilšu kāpas katru gadu nostiprinātas ar žogiem un krūmu stādījumiem, un tika panākts, ka vētru putinātās smiltis vairs nevarēja apbērt laukus un pļavas. Braucienu pa jūrmalu padara patīkamu skats uz atklāto jūru un kāpu virkni krastā, apstādītu zaļiem krūmiem, kas sargā laukus un pļavas. Dundagas piekraste ir ļoti bagāta ar zivīm; no Rīgas apkārtnes un kaimiņu jūrmalām katru gadu šeit ierodas zvejnieki, kas par noteiktu samaksu šajā piekrastē var zvejot visu vasaru. Viņi dzīvo krastā izkaisītās vasaras mājiņās, kādēļ krasts kļūst dzīvāks. Visur mēs redzējām zvejnieku laivas, kas devās prom, citas piestāja krastā, un katrā no tām bija tīkls, pilns ar skaistākajām jūras zivīm. Visbiežāk šeit noķer butes, reņģes un mencas.2
Pazīstamas ir Dundagas speķa butes un brētliņas3. Ceļā no Ģipkas uz Kolku mēs redzējām ap 50 tādas zvejnieku dzīvesvietas. Tādā skaistā, dzidrā dienā, kādā es veicu šo ceļojumu, šķiet, ka zvejnieki dzīvo idillē, tomēr vētrā un lietū šāds apzīmējums nederēs. Tas, ka zvejnieki savu amatu šeit piekopj kopā ar sievām, bērniem un radiniekiem, jau izriet no tā, ka viņu dzīvi skaistās dienās es nosaucu par idilli, jo tādu būtu grūti iedomāties tālu prom no skaistā dzimuma jaukumiem. Mēs iegājām zvejnieku būdā un ieraudzījām, ka lieli un mazi, vīri un sievas nodarbināti ar žāvējamo zivju tīrīšanu. Zem jumta uz kārtīm karājās daudzas iztīrītas zivis, un uz grīdas dega ugunskurs, kura dūmos zivis tika žāvētas.
Šo zvejnieku apģērbs un viņu līksmās, jautrās sejas pauda pārticību un veselību. Vairums svētdienās valkāja matroža tērpu ar masīvām astoņstūrainām sudraba pogām, un sievām uz krūtīm mirdzēja sudraba saktas, rotātas ar dažādiem raibiem izstrādājumiem, arī neīstajiem akmeņiem. Salīdzinājumā ar šīm rotām mūsu dāmu tieši tāpat nēsātie medaljoni izskatās tik mazi un ar neīstiem matiem, kuru vērtība varētu būt diezgan līdzīga kā šiem akmeņiem, bet, protams, šīm lielajām saktām arī jāaptver un jānosedz vairāk nekā tiem mazajiem medaljoniem. Netālu no zvejnieku būdas, ko atstājām skaļu laimes vēlējumu pavadībā, krastā cita pēc citas piestāja trīs laivas, no kurām skanēja zvejnieku un zvejnieču priecīgā dziedāšana. Ap šīm laivām riņķoja daudz lielu un mazu kaiju. Protams, putnu brēcieni zvejnieku dziedāšanu nepavadīja saskanīgos akordos, tomēr katrā tīrā dabas balsī ir harmonija. Kad zvejnieki piestāja krastā un izņēma lomu no tīkliem, atlidoja arvien vairāk ūdensputnu, lai aprītu zvejas paliekas, aizmestās zivju galvas vai tīklos palikušos ūdens kukaiņus. Ir skaisti redzēt baltās kaijas kā gaismas plankumus lidojam virs zilajiem, tumšajiem viļņiem. Tomēr es šeit arī domāju –
Par cilvēkdzīves tumšo vilni,
Kas pāri dzelmei putojas,
Vēl kamēr jūrnieks sapņo rāms;
Un savas fantāzijas tēlos,
Kas lido tam visriņķī gaisos,
Viņš tikai rīta gaismu redz;
Bet pamostas – un sapņi aizbēg
Un bailēs pamūk māņu tēls,
Un garām kapam, dziļam, aukstam,
Viņš vētru mana noejam.
Arvien tuvāk mēs ieraudzījām Kolkas ugunsbākas jeb gaismastorņus; taču šeit, zemesraga galā, smilšu kāpas vairs nebija nostiprinātas ar žogiem un pļavām, bet kā ziedošas dabas kapa pieminekļi stāvēja aukstas un vientuļas. Mazākais vējš pacēla sauso smilti un grieza vērpetē kā sniegpārslas. Visbeidzot mēs tuvojāmies zemesraga galam; bākas, īstas uguns kolonnas pie ieejas ostā un slavētajā cietzemē, stāvēja mūsu priekšā. Mēs iegriezāmies mazā līcī, kur priekšā atklājās jauks ciems, nedaudz tālāk atradās daži spīķeri, kuros uzglabā no šeit bieži avarējošajiem kuģiem izglābtās mantas, un tad rati apstājās pie bākas inspektora dzīvokļa. Pirms es stāstu par to, ko redzēju šeit Kolkā, sniegšu jums nelielu ģeogrāfiski vēsturisku pārskatu par ragu un tā bākām.
Kolkas rags ir kaila smilšu sēre, kas no smailā zemesraga stiepjas vairāk nekā 12 verstis tālu jūrā, tikai 3–4 pēdas zem ūdens virsmas. Šis zemesrags un tā sēre Rīgas līci šķir no Baltijas jūras. Visi kuģi, kas burā uz līci, uz Rīgu vai Pērnavu, vai atgriežas, tam brauc garām. Kuģotājiem jāapbrauc zemesrags iespējami lielā attālumā un ļoti jāuzmanās, lai neuzsēstos uz sēkļa, tomēr šeit katru gadu avarē 6 un vairāk kuģu. Zemesraga galā jau 15. gadsimta vidū tika ierīkotas divas ugunsbākas, kas agrāk bija celtas no koka. Rīgas pilsēta katru gadu maksā 2500 Alberta dālderus Dundagas draudzei, par ko no 1. augusta līdz 1. janvārim visu nakti bākās ir jākurina pamatīga uguns. Jūras pretējā pusē, Sāmsalā un Roņu salā, arī atrodas līdzīgas bākas, kas tāpat ir ļoti svarīgas tirdzniecībai un kuģošanai, sevišķi Rīgai. Sēres sākumā, 34 asis no ziemeļu krasta, uz paugura stāv pirmā bāka – četrstūrains tornis, pilnībā celts no akmeņiem; otra bāka, būvēta tāpat, atrodas simts soļus tālāk. Katras izmērs ir 4 kvadrātasis, pirmā 7 ½ asis, otrā – 9 asis augsta. Šo torņu augšā ir ar ķieģeļiem izlikta galerija ar stiprām koka margām. Vidū stāv virs galerijas paceltas dzelzs restes, uz kurām ar vinčām augšā uzvelk malku un visu nakti kurina. Gadā šeit izlieto 750 asis malkas. Tomēr, pirms šo rudens nakti uz augstā altāra tiek iekurts upuris Neptūnam, es jūs vedīšu atpakaļ uz bākas inspektora dzīvokli. Es jau minēju, ka Kolkas tuvumā skats uz piekrasti nav patīkams, tikai prāvas baltas kāpas, kas aizsedz skatu uz krastu. Toties patīkami pārsteidz ciems un inspektora dzīvoklis. Tie atrodas kāpu ielokā, kas pasargā no vētrām, un cilvēku čaklums, kurš nepazīst šķēršļus, arī šeit, smilšu tuksneša vidū, ir ierīkojis mīlīgu ieleju ar skaistiem labības laukiem un zaļām pļavām. Lieli krūmi pasargā no aizputināšanas ar smiltīm un mazajiem laukiem kalpo gan kā aizsargs, gan rota. Gluži kā Felzenburgas salā, ir dzirdama pusversti attālās jūras šalkoņa, tikai šeit jūra nav redzama, jo to aizsedz pakalni. Jūru var saskatīt tikai no observatorijas, kas ierīkota uz mājas jumta.
Bākas inspektors, godājams sirmgalvis, mūs uzņēma laipni un viesmīlīgi. Šajā vientuļajā Kurzemes nostūrī viņš dzīvo jau daudzus gadus, un viņam šeit daudzas reizes, biežāk nekā dažam bagātniekam lepnās pilsētās, bijusi iespēja glābt cilvēku dzīvību un darīt labu. Mēs ieradāmies ap četriem pēcpusdienā un nolēmām apskatīt ciemu un spīķerus. Jau bākas inspektora pagalmā un ap spīķeriem atrodas daudzi avarējušo kuģu rotājumi. Tur bija koka sirēna – ak, viņas burvju skaņas nebija paglābušas no bojāejas, tā tika nogādāta sauszemē un bez žēlastības pienaglota pie sienas. Tur draudīgi stāvēja koka lielgabali, kas uz kuģa reiz bijuši uzstādīti metāla lielgabalu vietā. Savas koka dabas dēļ tie bija palikuši virs ūdens. Es nodomāju: šādi dažs tikai pēc formas par ieroci padarīts tēls paceļas virs likteņa viļņiem, turpretī tas, kura spēks un svars formu savieno ar īsto saturu, nogrimst, bet vājo viļņi aiznes līdz krastam, un tas pat nokļūst goda vietā – kā šeit, mājas priekšā. Tur gulēja kuģa nosaukuma plāksnes atliekas ar uzrakstu “Trīs māsas”. Bija riskēts vienā plāksnē apvienot trīs dāmas – bet tam bija lemts nogrimt, kā šeit māca redzētais. Tur gulēja Minervas4 galva, kas reiz bijusi piestiprināta pie stūres: arī šī ir liecība, ka Minerva kā gudrības simbols ne vienmēr spēj stūri vadīt pareizi un uz sērēm un sēkļiem avarē pat gudrības galva. Kuģa nosaukuma plāksne ar zelta burtiem zaļā laukumā “Cerība” un citas bija novietotas virs spīķera durvīm – patiešām daiļrunīgs sagrautas cerības attēls. Kad cerība nogrima uz kuģa, tā atdzīvojās spīķerim. Šeit ir nogrimusi arī divmastu “Draudzība”. Dažai citai draudzībai nevajag ne sēres, ne vētras, ne tumšas naktis, lai tās sašķīstu. Šīs cilvēka lieluma, laimes, cerību un prieka drupas sniedz uzskatāmu piemēru. Salauzts enkurs, kas šeit gulēja smiltīs, daiļrunīgi un patiesi noslēdza ainu.
Illi robur et aes triplex
Circa pectus erat, qui fragilem truci
Commisit pelago ratem
Primus.5
Kolkas ciemā, kas atrodas blakus bākas inspektora mājai, tuvāk jūrai, iedzīvotāji lielākoties ir zvejnieki, taču nevis latvieši, bet vecās līvu cilts atliekas. Viņi runā savā valodā, kas ir pilnīgi atšķirīga no latviešu valodas, lai gan visi pieaugušie saprot arī latviski. Savu valodu viņi paši sauc par lībiešu valodu. Viņu paražas un apģērbs ir pilnīgi tāds pats kā šīs apkārtnes latviešiem, līvi klausās dievkalpojumus latviešu valodā, tomēr precas tikai savā starpā un rūpīgi māca pēcnācējiem savu valodu. Mēdz apgalvot, ka viņi ir māņticīgāki nekā latvieši. Dundagas un Popes novada jūrmalā ir vēl astoņi ciemi, kur atrodami līvi. Tos apdzīvo pavisam kādi 160 ļaudis. Bez bākas inspektora šeit vēl dzīvo ķeizariskais muitas un robežu uzraugs, kā arī daži robežas apgaitnieki.
Tiklīdz pabeidzām pastaigu, mēs atgriezāmies savā apmešanās vietā, kur jautrā sabiedrībā ieturējām vakariņas. Maltītes daļa, kas garšoja vislabāk, bija dažādos veidos pagatavotas jūras zivis. Pirmām kārtām es iesaku svaigas brētliņas, ko tik garšīgas zvejo vienīgi šeit, sēres apkārtnē, un tās ir īsts kārums. Tās nevar pārvadāt tālāk par pāris jūdzēm, lai nezustu labā garša, tāpēc tās pagatavo uzreiz pēc izzvejošanas. Muižas pārvaldnieks Vēgners man par prieku lika sarīkot jūras zveju, kas naktī bieži izdodas īpaši veiksmīga. Drīz mēs ieraudzījām jau aizdegtas ugunis bākās. Tās deg no saulrieta līdz saullēktam. Nakts tumsa apslēpa torņus un izcēla uguni, kas spoži liesmoja uz tiem. Tā bieži pamatus, uz kuriem cilvēka dzīvē paceļas spožākās parādības, ietin bieza tumsa. Liesmas šķita karājamies gaisā kā meteori un uz zvejai sagatavotajām laivām lejup meta sarkanas, trīsošas gaismas strēles, kas izplatījās tālu jūrā, kuru klāja mazi vilnīši. Bija skaists augusta vidus vakars, un jūras vēsumu mums, zvejas vērotājiem, kliedēja krastā iekurtais un čakli papildinātais ugunskurs. Viļņi klusi sitās pret krastu, uguns skanēja kā koku šalkoņa un atbalsojās tālumā.
Es nekad neaizmirsīšu brīnišķīgo vakaru, kad prieka baudīšana labā sabiedrībā manā dvēselē cīnījās ar klusām skumjām un aizkustinājumu par krāšņajām dabas ainām.
Pāri trīsojošiem viļņiem
Maigi pūta zefīrvējš,
Un kā milzu tēli plūda
Liesmu zibšņi pāri tiem.
Torņa gaismas mestās liesmas
Dziļā dzelmē nogrima,
Salaulāts ar vēso valgmi
Tapa gaišais, sārtais kvēls.
Cīniņā, bet tomēr vienots –
Tāds ir cilvēkdvēsles tēls,
Gaišais gars kur spoži atspīd
Un ko zemais piepilda;
No laivām izmestos tīklus krastā vilka kādi divdesmit cilvēki; loms bija izdevies bagātīgs. Mēs vēlreiz aizgājām pie bākām, uz kurām es nevarēju vien noskatīties, un tad devāmies nakšņot uz mūsu apmešanās vietu. Pēc tik lielas kustēšanās miegs bija lielisks. Nākamajā rītā mūsu pirmais gājiens veda uz jūru, kur zvejnieki, kas naktī bija zvejojuši reņģes, butes un mencas,6 gaidīja pie laivām, lai rādītu mums savu guvumu. Piemirkušie un tamdēļ tumšie tīkli, gatavoti no labiem diegiem, bija pilni ar skaistām zivīm. To vidū reņģes vizuļoja kā sudrabs, un no desmit līdz piecpadsmit laivām, kas stāvēja piekrastē, liels zivju daudzums tika sabērts kurvjos, kurus zvejnieki aiznesa uz savām mājām tuvīnajā ciemā. Mēs steidzāmies uzkāpt bākā, lai redzētu skatu no tās uz jūru. Cik varena ainava pavērās no turienes! Sešpadsmit kuģi burāja ap sēri un tai līdzās. Vieni brauca uz Rīgas līci, citi devās atpakaļ. Rīta saules stari piepūstās buras iekrāsoja sārtas; kā gaiši mākoņi tās slīdēja gar skaidro horizontu; daudzas zvejnieku laivas ar savām mazajām burām šaudījās šurp un turp pa jūru. Mēs to visu pārredzējām – no vienas puses Baltijas jūrā, no otras līcī. Mūsu uzmanību piesaistīja gan kņada jūrmalā, kur darbojās zvejnieki, gan viļņu atšķirība abās sēres pusēs: kad Baltijas jūru saviļņo ziemeļrietumu vējš, viļņi Rīgas līcī ir krietni vājāki, turpretī austrumu vējā viļņi Baltijas jūrā ir mazāki. Ar labu tālskati mēs varējām skaidri saskatīt Roņu salu un Sāmsalu. Pēdējā bija redzami pat torņi un mājas, bet pirmā no jūras pacēlās kā neliels, ar mežu apaudzis kalns – tā mūsu skatieni un domas sniedzās pāri tālēm un dzīlēm. Ak, ja arī mūsu garīgais skatiens, kam tik daudzi meistari cenšas izgatavot tālskatus, tikpat skaidri un noteikti varētu sasniegt otru krastu – pāri tālēm un dzīlēm! Protams, skats šeit nevar vienmēr būt tik mīlīgs. Es iedomājos rudens dienas ainu, kad tumši mākoņi savelkas pār bangojošo, putojošo jūru, iepretī bīstamajai, tik bieži ar bojāeju kuģiem draudošajai sērei bangas sitas kā briesmīgs pērkons un katru mirkli var gaidīt kāda kuģa avārijas skumjo izrādi, kas ir vienlīdz bīstama gan nelaimīgajiem jūrā, gan tiem, kas steidzas viņus glābt. Cik daudzi izmisuši un nāves baiļu pilni skatieni tikuši vēsti šo bāku virzienā, cik daudziem ar nāvi cīnošos cilvēku baiļu kliedzieniem šurp atnākt nav ļāvusi vētra!
Šejienes iestādes ir labas, tomēr žēl, ka tieši šinī bīstamajā vietā netiek uzturēta glābšanas laiva. Paklausieties par neparastu nelaimes gadījumu, kas ir fiksēts dokumentos, un jūs būsiet izbrīnīti, cik neierobežoti liels var būt cilvēku posts un cik tomēr iespējama dažkārt ir brīnumaina izglābšanās.
1801. gada 16. oktobrī sēres pašā galā avarēja zviedru kuģis “Jupiters”, ko vadīja kapteinis Nīlss Gustavs Vesterbergs. Vētra bija ļoti spēcīga, un kuģis īsā laikā nogrima tik dziļi, ka virs ūdens slējās tikai masti līdz pusei. Kapteinis un citi jūrnieki krita viļņiem par upuri, vienīgi stūrmanis Ēriks Gergrēns un viens matrozis paglābās mastu galos un pie tiem piesējās ar stiprām tauvām. Tur nelaimīgais stūrmanis, ietinies tikai izmirkušā mētelī, pakļauts briesmīgas vētras un lietus iedarbībai, pavadīja pilnas 11 dienas, līdz 26. oktobrī zvejnieki pamanīja, ka pie masta kaut kas kustas, un viņu izglāba. Viņa nelaimes biedrs bija nomiris jau astotajā dienā. Gergrēns kabatā bija atradis pīpes kātu un to gandrīz visu apēdis. Visvairāk mocījušas slāpes, un viņš dzēris jūras ūdeni, ko pasmēlis ar zeķu saitē piesietu zābaku. Vienu zābaku aiznesuši viļņi, bet otrs palicis pie viņa. Astotajā vai devītajā dienā garām peldējusi laiva, tomēr viņu nav pamanījusi, kad viņš glābiņu jau uzskatījis par drošu. Tad viņš gribējis mesties ūdenī, lai saīsinātu nāves mokas, tomēr bijis tik vājš, ka nav spējis atsiet stiprās tauvas, ar kurām bija piesējies pie masta. Beidzot viņš ieraudzījis pie viņa steidzam laivu, un viņam, kā pats stāstīja, vēl pieticis apdomības pārāk nesapriecāties, lai pārmērīgs prieks viņu nenonāvētu. Kad laiva viņu sasniedza un viņu atbrīvoja no masta, viņš nespēkā saļima. Rūpīga kopšana, kad spēcinošu barību sākotnēji deva tikai pa pilieniem, izglāba viņam dzīvību. Pēc dažām nedēļām Gergrēns pilnīgi vesels devās uz Rīgu iestāties dienestā uz cita kuģa. Vai maz iespējams izturēt ilgāku nāves cīņu un tomēr tikt izglābtam? Šai brīnumainajai izglābšanai par piemiņu nelaimīgā Gergrēna zābaks un pīpes kāta gabaliņš karājas Kolkas bākas inspektora priekšnamā.
Vietās, kur cilvēks cietis, kur viņam neparastā veidā uzbrukusi nelaime, posts vai nāve, bieži atrodamas piemiņas zīmes, ko ierīkojis nelaimīgais pats vai arī bojāgājušajiem – viņu draugi. Laime un prieks, kaut arī tie izpaustos uzkrītoši, pieminekli saņem reti. Vairāk tiek vīti sēru nekā prieka vainagi. Vai tas nav tāpēc, ka dzīves ceļā biežāk sastopami laime un prieks nekā posts un nelaime un pirmos tāpēc pamana retāk? Vai arī sirds šādā veidā lūdz nākotnes līdzjūtību un nelaimes piemiņas zīme ir atvērts vekselis cilvēku sirdīm visos laikos un tautās? Bet cik daudz protestu šinī gadījumā neapzīmētu nabadzību un bankrotu!
Kuģu avāriju gadījumos bieži redzami apbrīnojami drosmes un izlēmības piemēri.
Kāds angļu kuģa kapteinis, kurš šeit avarēja un kuram zemesceļš uz jūras ostu bija pārāk apgrūtinošs, nopirka pavisam mazu laivu, kādā šeit neviens zvejnieks nedodas pāri otrajai bangai, un no veca audekla izgatavoja tai buru. Lai arī viņu brīdināja un pat gribēja atturēt ar varu, kapteinis slepeni devās jūrā. Kaut gan pūta spēcīgs vējš, pēc dažām dienām viņš sasniedza Pērnavu, no kurienes par laimīgo mērķa sasniegšanu ziņoja uz Kolku.
Dundagas un Kolkas jūrmalā var redzēt orkāna šausmīgos darbus: 1805. gada 24. septembrī tas nedzirdēti briesmīgi plosījās visā Baltijas jūrā, sadragāja daudzus kuģus, daudzus cilvēkus un mantas aizrāva dziļajā jūras kapā. Pēc diezgan skaidras dienas orkāns izcēlās pēkšņi, un neviens par to pat nenojauta. Vecā Dundagas pils, kas tik ilgi bija pretojusies vētrām, tagad varenās gaisa straumes viļņos šķita drebam un taisāmies grimt. Vienā acumirklī tika nolauzti lielākie koki, dakstiņus orkāns nesa pa gaisu kā sausas lapas; no šīm briesmīgajām dabas ainām viss sastinga baiļu pilnās gaidās. Tā orkāns plosījās visu nakti. Tikko ausa rīts, pilī bez elpas un no šausmām gandrīz bez valodas ieskrēja kāds piekrastes sētas zemnieks un sauca: redzēju bojā ejam kuģus, daudzus kuģus, augstie viļņi visur nesa krastā līķus, noslīkušus zirgus un kuģu atlūzas. Muižas virspārvaldnieks Vēgners un Dundagā tobrīd esošais Piltenes Landrātu kolēģijas kancelejas sekretārs Beitlera kungs steidzās uz dažas jūdzes attālo jūrmalu, lai ar visiem iespējamajiem līdzekļiem glābtu nelaimīgos. Ceļu visur sedza nolauzti koki, un līdz jūrmalai varēja nokļūt tikai jāšus. Nemitīgi trakoja orkāns. No augstajām debesīm pārmaiņus lietus un krusa triecās kā vesela jūra tagad tik baisajos jūras ūdeņos.
Pie Irbes ciema viņi vispirms ieraudzīja kuģi, kas gulēja tikai 200 līdz 300 soļus no krasta. Priekšējā daļa jau bija pilnīgi iegrimusi; tikai pakaļējā daļa vēl slējās virs ūdens, un uz tās bija redzami cilvēki, kuri lūdzot izstiepa rokas un kuru skaļie saucieni pēc palīdzības brīžiem pārspēja pat bangu dārdoņu un vētras gaudošanu. Glābšana šķita neiespējama; piekrastē sapulcējušos zemnieku pārliecināšana un mudināšana palika neauglīga. Visi kliedza: divi soļi jūrā, un mūsu laivas apgāzīsies un mēs noslīksim!
Tomēr kas gan ir neiespējams īstai varoņa drosmei, ko vada svētas cilvēkmīlestības jūtas? Ķesteris Fricis, latvietis un Dundagas privātmuižas dzimtcilvēks, kurš līdz tam kluss un sevī noslēdzies bija vērojis briesmīgo skatu, tagad svinīgi, itin kā pārpasaulīgu jūtu apgarots, iznāca zemnieku pulka priekšā. “Es izglābšu nabaga dvēseles vai miršu!” teica cēlais vīrs. “Kurš nāk ar mani, es braukšu!” viņš sauca. Viņa piemērs iedarbojās, un pievienojās vēl pieci. Jūrā tika iestumta zvejas laiva; drosmīgais Fricis sagrāba stūri ar tādu varoņa mieru, kas redz tikai mērķi, ne briesmas. Pirmajā brīdī šķita, ka pretim brāzošies lielie viļņi laivu aprij; visi krastā palikušie neviļus aizklāja sejas: “Viņi ir pazuduši!” Taču nē: cilvēcības ģēnijs, kas latvieša krūtīs sargāja savu svētnīcu, nolīdzināja viņa priekšā vētraino ceļu. Zvejas laiva šķēla putojošos viļņus, sasniedza kuģi un uzņēma 9 cilvēkus, ar kuriem laimīgi sasniedza krastu. Drosmīgais Fricis tūlīt atkal brauca jūrā un no šī kuģa, kas bija ķeizariskais transportkuģis ar kazakiem, izglāba vēl dzīvos cilvēkus, pavisam 17. Pārējos bija aizrāvuši viļņi, vai arī tie šajā briesmīgajā naktī bija nomiruši no aukstuma un slapjuma. Pēdējā braucienā Fricis devās viens pats, jo pārējie, piepūles nogurdināti, viņu vairs negribēja pavadīt. Birgera skaistā “Dziesma par drosmīgo vīru” ir saglabājusi pēcnācējiem līdzīga varoņdarba piemiņu.
Lai drosminiekam dziesma skan
Kā ērģeles un skanīgs zvans.
Par drošsirdību pateicam
Ne zeltā, bet šai dziesmā tam.
Netālu no šī kuģa bija avarējis otrs, kurš tāpat veda kazakus un zirgus. Tas atradās tikai 100 soļus no krasta. Ar īpašu drosmes un izlēmības piemēru visi uz kuģa esošie nokļuva krastā, iekams glābšanu varēja veikt ar laivām. Proti, tiklīdz kā kuģis bija avarējis, uz tā esošais jaunais kazaku virsnieks, vārdā Miļļerovs, lika sacirst klāju un izvest zirgus. Viņš uzlēca uz viena no tiem, metās ūdenī un laimīgi izpeldēja krastā. Visi viņa vīri ar saviem zirgiem viņam sekoja. No zirgiem noslīka tikai viens, vairāki tika ievainoti. Šis kazaku virsnieks bija tik aukstasinīgs, ka dažas jūdzes jāšus pavadīja virspārvaldnieku Vēgneru pa jūrmalu, lai pārbaudītu, vai izskaloto līķu vidū nav viņa brāļi, kas atradās uz citiem kuģiem. Šinī briesmīgajā brīdī vēl saglabāt izlēmību, lai drosmīgi glābtu dzīvības, un sirsnīgu brāļa mīlestību šausmu, aukstuma un slapjuma sažņaugtajās krūtīs – tas ir pelnījis atzinību un augstu godināšanu. Teicamajām iestādēm, kam piekrastē nemitīgi palīdzēja daļēji Dundagas muiža virspārvaldnieka Vēgnera un kancelejas sekretāra Beitlera vadībā, kuri divas diennaktis neatpūtās ne brīdi, daļēji arī Popes privātmuiža, izdevās panākt, ka no 7 avarējušajiem transporta kuģiem tika izglābti 197 cilvēki un 57 zirgi, tāpat arī no diviem tanī pašā dienā avarējušajiem tirdzniecības kuģiem tika izglābti 7 matroži un saņēma aprūpi.
Šie stāsti, kas balstās uz dokumentu ziņām un klāt bijušu personu ticamiem stāstījumiem, neatstās vienaldzīgu nevienu lasītāju. Briesmīgs bija orkāns, baisi trakoja viļņi, taču caur dabas vētru spīdēja nezūdošās cilvēcības siltie stari.
Šādu īpaši cēlu rīcību cildenais, laipnais Krievijas valdnieks neatstāja neapbalvotu. Ķesteris Fricis saņēma lielu, 50 dukātus smagu zelta medaļu nēsāšanai ap kaklu Vladimira ordeņa lentē, bez tam 1000 rubļus kā dāvanu, un augstā ķeizariene māte viņam nosūtīja zelta tabakdozi. Arī citas personas, kas izcēlās ievērojamajā kuģu avārijā, tika ķeizariski atalgotas. Popes kungs fon Bērs, virspārvaldnieks Vēgners un sekretārs Beitlers katrs saņēma dārgu gredzenu ar briljantiem. Ķesteris Fricis goda medaļu saņēma no Viņa Ekselences Kurzemes civilgubernatora Arseņjeva rokām, pie kura viņš pēc tam pusdienoja īpaši šim gadījumam ielūgtā sabiedrībā ar vairākām ievērojamām personām. Visās saviesībās, kurās Frici pēc tam ielūdza, viņš vienmēr ieradās pelēkos zemnieka svārkos, jo, lai gan varēja nopirkt citus, viņš negribēja izcelties savu brāļu vidū. Vai beidzot muižas īpašnieks nevarētu izpildīt visas sabiedrības vēlmi – šo paša monarha izcelto cēlo zemnieku un viņa bērnus atbrīvot no dzimtbūšanas?
Kad atgriezāmies bākas inspektora dzīvoklī, ieraudzījām, ka mūsu sabiedrību papildinājuši daži tirgoņi no Ventspils, ar kuriem kopā pavadījām jautru pēcpusdienu. Es šeit iepazinos ar T. R. S., kura patīkamā tērzēšana mūs visus ļoti ieinteresēja. Viņš izstāstīja daļu sava dzīvesstāsta un apgalvoja, ka ir kalpojis ar godu, jo pats izcietis visus sodus. Lai gan mēs viņa pieredzi neapskaudām, tomēr nevarējām viņu neapbrīnot, īpaši pēc T. R. kunga apgalvojuma, ka viņš tādējādi norūdījis raksturu. Viņš parādīja no avarējušajiem kuģiem nopirkto vistu kolekciju. Blakus resnam holandiešu gailim – resnums gaiļiem ir parasts un nav nekāds nopelns – pastaigāj ās veikls anglis, un, ja nemaldos, starp daudzām citām nācijām es šeit ieraudzīju arī spāni. Patiešām īpaša, īsti galliska nāciju sapulce!7
Pēcpusdienā es devos veiksmīgās jūras sloku medībās, tās šeit ir lielā daudzumā un lido lielos baros, tā ka ar vienu šāvienu var nošaut pat 20 putnus. Nākamajā dienā mēs braucām atpakaļ uz Dundagu gar Irbes mācītājmuižu, kur ēdām pusdienas. Mēs pabraucām garām tā sauktajam Šlīteres kalnam, kas paceļas 300 līdz 400 pēdas virs jūras līmeņa. Jūrnieki to ierauga jau iztālēm un ir nosaukuši par Zilo kalnu. Šis Šlīteres kalns ir daļa no kalnu grēdas, kas stiepjas gar krastu un aizlaikos, šķiet, atradusies tieši pie Baltijas jūras, par ko liecina viļņveida pacēlumi un iedobumi, kuri mijas uz jūru vērstajā kalnu pusē. Kalnu grēdas smiltīs, vairāk uz jūrmalas pusi, atrodas milzīga akmeņu kaudze, kuras izcelsme nav noskaidrojama, taču šejienes zemnieku stāsti tai raduši izskaidrojumu, kurā iesaistīts pat velns. Proti, velns, kam jau agrāk bija ienākušas prātā dažādas dīkdienīgas domas, nodomājis līci atdalīt no jūras. Viņš lūdzis atļauju, un tā tikusi dota ar noteikumu, ka darbs jāpabeidz vienā naktī. Nu viņš savācis akmeņus, taču rīts pārsteidzis nabaga velnu, dziedājis gailis, un akmeņi izkrituši viņam no rokām. Velns vienā naktī ir paveicis daudz, bet, kāpēc šeit viņš bijis tik vājš, par to teika klusē.
Ceļš šeit, tāpat kā visur Dundagas robežās, ir lielisks un ved caur dziļu mežu. Tas ieskauj arī Irbes mācītājmuižu, kur es iepazinos ar mācītāju Ludvigu. Viņš ir cienījams sirmgalvis, kurš šeit klusi un mierīgi dzīvo ar savu ģimeni un pienākumiem. Izņemot 4 jūdzes attālo Dundagu, mācītājs ir nošķirts no jebkādas saskarsmes, ja neskaita viņa draudzes latviešus un līvus. Ar cēlu labsirdību viņš stāstīja, cik ļoti priecājoties, ja šeit iegriežas kaut svešs ubags; tomēr šķiet, ka viņš šeit dzīvo priecīgi un laimīgi. Cilvēks līdzinās eglei, kas biezā mežā izaug taisna un gara, bet dārzā parasti nonīkst; un cilvēku svētlaimība ir kā flautas skaņa, kas kalnos un gravās atbalsojas desmitkārt, pilsētas istabā – labi ja vienreiz, bet koncertā, kur to pārspēj citi instrumenti, visbiežāk netiek sadzirdēta.
Dundagu es atstāju nākamajā dienā pēc atgriešanās, ar pateicīgu laipnās un draudzīgās uzņemšanas pieminēšanu. Nekādas drūmas atmiņas man neiznīcinās līksmo stundu ainu; es tur sastapu tikai priecīgus un laimīgus ļaudis. Zemnieki ir turīgi; daudzi, kas nodarbojas ar lopkopību un biškopību, kā arī daži zvejnieki ir pat bagāti. Tagadējā muižas īpašniece ir cilvēcīga un laba, un pie viņas lielajiem ienākumiem, ko pārvaldnieks Vēgners pārzina saskaņā ar cēlās firstienes garu un paša jūtām, nav pielipusi neviena dzimtcilvēku asara.
1 “Beschreibung der Provinz Kurland”, Mitau, 1805, 15. lpp. (Aut.)
2 Bute – Pleuronectes Flesus; reņģe – Clupea Harengus; menca – Gadus Callarias. (Aut.)
3 Clupea sprattus. (Aut.)
4 Minerva – gudrības dieviete seno romiešu mitoloģijā. (Tulk.)
5 “Ozols un trīskārtīgs varš bija ap krūtīm tam, kurš pirmais trauslo kuģi uzticēja skarbajai jūrai.” Horācijs, “Odas” 1.3. (Red.)
6 Šīs zivis vienmēr zvejo naktī. Es to šeit pieminu tāpēc, lai nedotu iemeslu pieņemt, ka mūsu ziņkāres dēļ nabaga zvejniekiem bija jāpavada negaidīta bezmiega nakts.
(Aut.)
7 Vārdu spēle: gallus – “gailis”, “galls”. (Tulk.)
© Starpnozaru mākslas grupa SERDE, 2024
-
Country in which the text is setLatvia, Courland
-
Featured locationsDundaga - DondangenDomesnäs (Kolkas rags)Kolken - Kolka
-
Bibliographic informationMalerische Wanderungen durch Kurland. Riga und Leipzig: C. J. P. Hartmann 1809, S. 199-234
-
Translations
Language Year Translator Latvian 2023 Agris Dzenis -
Year of first publication1809
-
Place of first publicationRiga und Leipzig