Kauppahallissa, lihan ja juuston ja vihannesten tuoksussa,

lauantai-iltapäivän tungoksessa, kun pikkutytöltä karkasi

ilmapallo, punainen pallo

kohosi nopeasti

sinisiä kattorakenteita päin,

minun työni ja päiväni, nopeat matkat,

kun meri on herännyt, lokit huutavat.

Me olemme niin voimattomia.

Nissenin kahvilan yläkerrassa katselin kuvia,

jotka esittivät entisiä aikoja, kun miehet

istuivat pöydän ympärillä lukien runoja

ja polttaen piippua,

Unioninkadulla auringonpaisteessa säikkyivät autojen katot,

tulppaanit ja narsissit loistivat.

Kelluin meressä ja katsoin, kun aurinko nousi vihreitten vuorien

takaa, en ajatellut mitään, tunsin olevani

mukana maailman menossa, liikkeessä, päättymättömässä

kehityksessä, elin, tein työtä, olin

ristiriitainen järjestelmä, kaipaan

takaisin Gruusiaan,

niitä päiviä, kun käteni leikkivät

iloisia leikkejä, vesi loiskui suruttomasti!

Istuisin, odottaisin,

että runo valmistuisi mielessäni, sitten kun se olisi valmis,

antaisin sen unohtua, jättäisin siihen,

juttelisin jonkun kanssa, joka kertoisi minulle

elämästään, vaikeuksistaan

ja voitoistaan naismaailmassa.

Mutta olemmehan onnellisia, kun lapsemme kasvaa,

teemme suunnitelmia,

jotka toteutuvat aikanaan, katsomme kartasta paikkoja

minne haluamme matkustaa, istuimme kerran saunan jälkeen

järven rannalla, kun aurinko laski,

ja tunsimme

kadehtivamme kalojen vedenalaista elämää, haukea, särkeä

ja ahventa, kauniita eläimiä.

Maailma, muoto,

lokit huutavat,

kun rakastan sinua, pihakuiluun lankeaa aamun hohde.

Penti Sārikoski
Translated by Maima Grīnberga

Tirgus paviljonā, gaļas un siera, un dārzeņu smaržā,

sestdienas pēcpusdienas drūzmā, kad meitenītei paspruka

balons, sarkanā bumba

ātri cēlās

pret zilajām jumta konstrukcijām,

mani darbi un dienas, ātri ceļojumi,

kad jūra ir modusies, kaijas kliedz.

Mēs esam tik bezspēcīgi.

Nisena kafejnīcas augšstāvā skatījos fotogrāfijas,

kurās attēloti agrākie laiki, kad vīri

sēdēja ap galdu, lasīdami dzejoļus

un kūpinādami pīpi,

Ūnijas ielā saules staros zaigoja mašīnu jumti,

laistījās tulpes un narcises.

Šūpojos jūrā un skatījos, kā aiz zaļiem kalniem aust

saule, neko nedomāju, jutu, ka piedalos

pasaules ritumā, kustībā, nebeidzamajā

attīstībā, dzīvoju, strādāju, biju

pretrunīga sistēma, ilgojos

atgriezties Gruzijā,

ilgojos pēc tām dienām, kad rokas spēlēja

līksmas spēles, bezrūpīgi plunkšķēja ūdens!

Es sēdētu, gaidītu,

līdz galvā ienāktos dzejolis, un, kad tas būtu ienācies,

ļautu tam aizmirsties, vienkārši pamestu,

parunātos ar kādu, kas man stāstītu

par savu dzīvi, kļūmēm

un uzvarām sieviešu pasaulē.

Bet mēs taču esam laimīgi, kad bērni aug,

kaļam plānus,

kas noteiktā laikā īstenosies, meklējam kartē vietas,

kurp gribētos aizceļot, reiz pēc pirts, saulei rietot,

sēdējām ezera krastā

un jutām,

ka apskaužam zivju zemūdens dzīvi, līdaku, raudu

un asari, skaistos dzīvniekus.

Pasaule, forma,

kaijas kliedz,

kad mīlu tevi, starp namiem slīgst rīta blāzma.

Translated by Claes Andersson

I Saluhallen, i doften av kött och ost och grönsaker,

i lördagseftermiddagens trängsel, när ballongen rym-

de från

den lilla flickan, den röda bollen

steg snabbt

mot de blå takkonstruktionerna,

mitt arbete mina dagar, snabba resor,

när havet har vaknat, måsarna ropar.

Vi är så maktlösa.

I övre våningen på Nissens kafé tittade jag på bilder

från gångna tider, när mannen satt runt bordet läsande dikter

och rökande pipa,

i solskenet på Unionsgatan blänkte bilarnas tak,

tulpanerna och narcisserna prunkade.

Jag flöt i havet och såg, när solen steg upp bakom de

gröna

bergen, jag tänkte på ingenting, jag kände

att jag var med i världens gång, i rörelsen, i den

ändlösa

utvecklingen, jag levde, arbetade, jag var

ett motstridigt system, jag längtar

tillbaka till Grusien,

till dessa dagar, då mina hän­-

der lekte

glada lekar, vattnet skvalpade sorglöst!

Jag skulle sitta, vänta,

      att dikten mognade i mig, när den var färdig,

skulle jag glömma den, lämna den där,

           prata med någon, som berättade för mig,

om sitt liv, sina svårigheter

och segrar i kvinnovärlden.

Men visst är vi lyckliga, när våra barn växer,

vi gör upp planer,

   som förverkligas i sinom tid, vi söker på kartan,

ut platser

dit vi vill resa, vi satt en gang efter bastun

vid stranden av en sjö, när solen gick ner,

och vi kände

att vi avundades fiskarna deras undervattenliv,

gäddan, braxen

och aborren, vackra djur.

En värld, en form,

måsarna skriker,

  när jag älskar dig, faller morgonens skimmer in

över gränden.