Man nolūks šoreiz gan nav, ļaujoties globālisma spiedienam, vispārināt, teoretizēt vai klasificēt. Mans nolūks ir daudz pieticīgāks: pavisam subjektīvi paraudzīties, kā ir ar intelektuālisma un intelektuāļu klātesamību Rīgā – vidēja lieluma pilsētā Baltijas jūras piekrastē, Latvijas Republikas galvaspilsētā. Liekas, nav pamata runāt par tādu “veidojumu” kā intelektuālā dzīve – šāds vārdu savienojums neko nenozīmē. Runa var būt tikai par “intelektuālisma gaisotni” un tās elementiem. Taču vispirms der ieskatīties vārdnīcās. Angļu valodas zemēs mēdz būt vārdnīcas, kurās uzrāda arī attiecīgā vārda pirmo konstatēto lietojumu. Īpašības vārds “intelektuāls”, kā liecina kaut vai Meriama–Vebstera vārdnīca, ieviesies jau 14. gadsimtā, apzīmējot kaut ko tādu, kas saistīts ar intelektu vai tā lietošanu, kaut ko tādu, kas izriet no intelekta darbības, nevis no emocijām vai pieredzes. Šajā pašā vārdnīcā atrodams, ka 1615. gadā parādās vārds “intelektuālis” – persona, kura pasauli interpretē, pamatojoties uz studijām, refleksiju un prāta spekulācijām. Lai cik savādi tas liktos, nopietnākajā latviešu valodas vārdnīcā⁴ vārda “intelektuālis” nav vēl 20. gadsimta divdesmitajos gados. Tiesa gan, valodnieks Jānis Endzelīns priekšvārdos raksta, ka no manuskripta esot izmetis mazlietojamus patapinājumus un svešvārdus, jo tādiem, lūk, vieta tikai kādā prakses vajadzībām nolemtā (? – P.B.) vārdnīcā. Vispār jau dīvaina pieeja. Dziļos padomju okupācijas gados aizsāktajā apjomā monumentālajā astoņsējumu Latviešu literārās valodas vārdnīcā gan ir ievietoti arī “svešvārdi”. “Intelekts” šajā vārdnīcā ir spēja atspoguļot un izzināt priekšmetu un parādību īpašības, savstarpējās attieksmes; spēja, izmantojot izziņas rezultātus, darboties jaunā situācijā⁵. Nav nemaz tik slikti. “Intelektuālis” te ir intelektuāla darba darītājs (piemēram, zinātnieks, konstruktors). Hm… Savukārt “intelektuālismam” ir sniegtas divas nozīmes. Pirmā – racionālu atziņu, teorētisku domu pārsvars, izpausme (parasti mākslas darbā). Otrā – ideālistiskās filosofijas novirziens, kas galveno nozīmi pasaules izzināšanā piešķir intelektam, metafiziski ignorējot praksi. Ja kā kuriozu atmet “filosofijas novirzienu”, tad pārējo interpretāciju un skaidrojumu vienpusība acīmredzot saistāma ar apstākli, ka latviešu valodā krievu valodas ietekmē vismaz simts gadus funkcionē lietvārds “inteliģents”, kura atsevišķi semantikas elementi atbilst Rietumos izplatītajam jēdzienam “intelektuālis”. Jāteic gan, ka tikai daži elementi. Žēl gan, ka lielajā vārdnīcā piemēri ir galvenokārt no padomju perioda literatūras, turklāt mani interesējošajam vārdam “intelektuālis” lietojuma piemēru nav vispār. Katrā ziņā ir skaidrs, ka līdz pat 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem vārds un nojēgums “intelektuālis” – persona, kas reflektē par īstenību un patiesību, kas izdara secinājumus un vismaz deklaratīvi uzņemas atbildību, – latviešu valodā sastopams tikai garāmejot. Turklāt ne vien valodā, bet arī apziņā un individuālajās un sabiedriskajās praksēs.

Rakstītos avotos Rīga pirmoreiz pieminēta, sākot ar 1198. gadu, kad, kā lasāms Indriķa Livonijas hronikā, Ikšķiles bīskaps Bertolds (Schulte) ar savu karaspēku pirms gaidāmās kaujas ar vietējo cilti – līviem – atgriezās vietā pie Rīgas.⁶ Kauja bīskapam izrādījās liktenīga. Kā lasāms tālāk, bīskaps “paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ iejuka bēgošo pūlī. Divi no tiem (līviem – P.B.) viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imauts, viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu, un citi viņu saplosīja locekli pa loceklim.”⁷ Kā redzams, Rīgas vēsture sākas ar asiņainu konfliktu, patiesībā ar kādu zvērisku slepkavību.

Protams, šis atskārtums “sākas” nozīmē tikai fikciju, jo gan slepkava Imauts, gan viņa ģints un cilts šai vietā bija dzīvojuši jau pirms aprakstītā notikuma, vispār pirms visiem ar Rīgas vietu saistāmajiem aprakstītajiem notikumiem – aizvēsturē. Taču par aizvēsturi var spriest, cilājot bultu uzgaļus un podu lauskas, bet vairāk nekā. Lauskas liecina par trauku plēšanu, bultas un šķēpi – par caururbtām miesām, bet par iespējamām domāšanas sadursmēm, pasaules skatījumu konfliktiem aizvēsturē neliecina nekas.

Tātad Rīgas vēsture sākas 1198. gadā, un tālāk jau daudz kas ir pierakstīts; teksti, šie intelekta audzinātāji un barotāji, krājas tīstokļos, manuskriptos, inkunābulās, grāmatās. Rīgas teksti pārsvarā ir praktiski juridiski, praktiski dogmatiski vai vienkārši praktiski. Te vietā atgādināt bieži citētās rindas no ceļotāja Sebastiāna Minstera Kosmogrāfijas (1544 ); runa ir par Livoniju kopumā, acīmredzot arī par Rīgu: “Vienīgi tirgoņi un bagātnieki pie viņiem ir lielā godā, bet zinātniekus te nevērtē pavisam.”⁸

Grāmatu (tekstu) rakstīšana un izdošana vietējā – latviešu – valodā (tāpat kā daudzās citās Eiropas valodās) aizsākās pēc reformācijas, turklāt pāris gadsimtu tie bija galvenokārt liturģiskām vajadzībām nepieciešamie teksti, kuru vainagojums, protams, bija apmēram 1690. gadā klajā nākusī Bībele Ernsta Glika tulkojumā. Pirms reformācijas rakstītais vārds Latvijas teritorijā funkcionēja internacionālajā latīņu valodā un lokalizētajā viduslejasvācu dialektā. Reformāciju var aplūkot arī kā intelektuālu atbildi katolicisma tradicionālismam un emocionalitātei. Protams, Rīgā, tāpat kā citur Eiropā, reformācija saistās ar svētbilžu grautiņiem, kuros tika neatgriezeniski iznīcinātas nu vairs nekādi neaprēķināmas vērtības, kuras citādi būtu veidojušas Livonijas (un vēlākās Latvijas) viduslaiku mākslas korpusu. Rīgā Šajā pārmaiņu laikā netrūka asu vārdisku sadursmju un fiziskas vardarbības. Toties pietrūka intelektuālisma. Reformācijas tēviem Mārtiņam Luteram un Filipam Melanhtonam gan bija apjaušama Rīgas un Austrumbaltijas nozīme (acīmredzot kā Rietumu kristīgās Eiropas robežzonai – frontier), ne velti saglabājusies Lutera sarakste ar vienu no Rīgas reformācijas līderiem, samērā mēreno epigoni Andreasu Knopki, un Rīgas rātes sekretāru Johanu Lomilleru, kā arī 1523. gada Lutera vēstījums Rīgas, Tallinas un Tērbatas rātēm un citi dokumenti. Tomēr vēstuļu izmaiņa, šķiet, neradīja nopietnākas teorētiskas teoloģiskas, morālētiskas vai kādas citas debates. Šīs un citas liecības nozīmē tikai to, ka personām, ap kurām veidojās tālaika intelektuālie enerģētiskie centri, bija skaidrs priekšstats par ģeopolitisko ietekmju izkārtojumu un Rīgas nozīmīgo vietu tajā.

Taču šī vieta nebija intelektuāla. Kā 16., tā turpmākajos gadsimtos par to var pārliecināties atkal un atkal. Rīga bija un palika izdevīga tirgus vieta, tranzīta starpstacija. Par to var lasīt jau 1595. gadā Leipcigā izdotajā Rīgas dzejnieka Bazilija Plīnija Slavas dziesmā Rīgai:

Taču es grēkotu, teikdams, ka negribu cildināt tirgu,
Tāpēc ka Rīga ar to īpaši izcelties var.
Temesa, Korinta senāk ar tirgu lepoties spēja,
Lisbona, ļaužu kur daudz – tāpat kā Kalkutā – mīt;
Noridas pilsēta vecā un slavenā Lībeka arī:
Eiropas dižākais centrs, Baltijas krāšņākais zieds.
Taču, ja pilsētas kādas mēs tirgu cildināt varam,
Pirmāmkārt uzslava šī pienāktos Rīgai nudien!⁹

Citētajās rindās, iespējams, atrodams izskaidrojums Rīgas tik bieži minētajam antiintelektuālismam, proti, Ziemeļvācijas pilsētas Lībekas pieminējumā, nosaucot šo pilsētu par “Eiropas dižāko centru”. Nevēloties noniecināt Lībeku, tomēr pieminēšu, ka šī pilsēta līdz ar Hamburgu pieder pie pašām pirmajām Hanzas savienības dalībniecēm. Bet Hanzas savienība nebija nekas cits kā vien politisks veidojums tirgoņu interešu un tiesību aizstāvībai. Varbūt tā bija sakritība, varbūt arī ne, taču Hanzas savienības pilsētas nu nekādi nebija ievērojamas kā izglītības, zinātnes, universitāšu centri. Un “Rīga bija uzticīga Hanzas savienības locekle no 1282. gada līdz šīs savienības norietam 17. gadsimtā”¹⁰. Merkantilisms, no vienas puses, un daudzie kari un epidēmijas, no otras. Lūk, fragments no katoļu bīskapa Šenkinga vēstules pāvestam 1610. gada l. janvārī no Rīgas: “Livonijas lietu stāvoklis ir tik nožēlojams, ka posta lielums pārspēj visas asaras un rada vērotājos un vēl vairāk vērtētājos bēdīga pārsteiguma izbrīnu. Visas pilis un kādreiz plašās muižas (possessiones) tagad izpostītas un bieziem krūmiem apaugušas, ir pārvērtušās meža zvēru mitekļos. No daudzajiem iedzīvotājiem maz palikuši dzīvajos, kas vēl nožēlojamāki par mirušiem, jo pēdējie jau ir atsvabināti no visām bažām un bailēm, dzīvie turpretim pie katras vieglo lapu čabēšanas kā zaķi bēg mežos un trīcēdami vairās no cilvēku parādīšanās, neko citu, baiļu pārņemti, nedz no draugiem, nedz no ienaidniekiem negaidīdami kā tikai savu galu.”¹¹ Tā tas turpinājās vairākkārt. Rīgā kārtējā mēra epidēmija izraisījās 1657. gadā, kad “mirusi puse rātes locekļu un visi mācītāji, trīs skolotāji, 53 Domskolas audzēkņi un 18 ģimnāzisti”¹². Katrā ziņā apstākļu summēšanās rezultāti bija tādi, ka 1632. gadā tika nodibināta universitāte Tērbatā (tagadējās Igaunijas teritorijā), nevis, kā tas būtu bijis loģiski, Rīgā, kas tolaik bija Zviedrijas aizjūras provinču centrs un lielākā pilsēta. Pat neraugoties uz to, ka Tērbatas universitātes vadība līdz ar superintendantu J. Fišeru vairākkārt lūdza universitāti pārcelt uz Rīgu, mūsu pilsētas rāte ik reizi (1687., 1693. un 1703. gadā) noraidīja piedāvājumu. Tā nu Rīga kļuva par universitātes pilsētu tikai pēc neatkarīgās Latvijas Republikas pasludināšanas 1918. gadā.¹³ Kāds gan brīnums, ja vēl 18. gadsimta beigās Rīgā nokļuvušais fiziķis G. F. Parrots pilsētas “akadēmisko gaisotni” raksturoja tā: “Nevar iedomāties fiziķa darbam nelabvēlīgākus apstākļus. Nošķirts no mācītās Eiropas, es dzīvoju toreiz tirdzniecības pilsētā, kurai piemita visai ievērojamas, bagātas, labiekārtotas pilsētas tikumi, bet bez jebkādas mīlestības uz fiziku.”¹⁴ Ne jau tikai uz fiziku. Bet zīmīgi, ka Rīgā vienlīdz trūka intereses un priekšnoteikumu kā humanitāro studiju, tostarp filosofijas, tā eksakto zinātņu pastāvēšana i. Kāds tad brīnums, ka vēl 1784. gadā – trīs gadus pēc tam, kad Rīgā (nevis dziļas intereses, bet gan autora un izdevēja personiskas pazīšanās dēļ) bija nācis klajā Imanuela Kanta Tīrā prāta kritikas pirmizdevums, – Rīgas muitnīcas direktors (Sic!) Benkens publicēja grāmatu, kurā argumentēja, ka nekustīgā Zeme ir pasaules centrs. Savādi, bet pirmais nopietnais izskaidrojums par to, ka Zeme tomēr griežas ap sauli, Latvijā parādījās nevis kultūrā vaidošajā vācu valodā, bet gan tobrīd vēl lielākoties marginālajā latviešu valodā – 1774. gadā iznākušajā J. G. Stendera (Vecā Stendera) Augstas gudrības grāmatā¹⁵.

Apgaismības laikmeta ietekmē arī Latvijas teritorijā parādījās pa kādam raksturīgam elementam. Kā tāds noteikti ievērības cienīgs ir tā sauktais Bērensa pulciņš. Bez rātskunga J. K. Bērensa un viņa brāļa G. Bērensa tajā piedalījās J. G. Herders, jurists F. K. Švarcs, liceja rektors J. G. Lindners, J. G. Hāmanis, izdevējs J. F. Hartknohs, ārsts N. Himzels, arī Latvijas vēsturē nozīmīgais apgaismības darbinieks Kristofs Harders.¹⁶ Starp nedaudz vēlāka laika “apgaismotājiem” pieminams Garlībs Merķelis, kura darbība un dzīvesveids noteikti atbilst priekšstatiem par intelektuāli. Tiesa gan, viņa darbība, lai gan lielā mērā saistīta ar kārtu sabiedrības trūkumu atmaskošanu Latvijā un ar rusoistisku dziņu meklēt ideālo dabisko cilvēku senatnē, tomēr atbalsojās visvairāk vācu zemēs. Kā tas vēlāk pierādījās ne vienreiz vien, Rīgas atmosfēra Merķelim un viņa centieniem bija par retinātu, sapratēju loks – šaurs, atbalsta – tikpat kā nekāda. Protams, 19. gadsimtā Rīgā sāka veidoties nopietnākas vai mazāk nopietnas zinātnieku, aptiekāru, ārstu, juristu u.tml. biedrības, kuru sanāksmēs noteikti netrūka arī intelektuālu centienu, līdz beidzot 1862. gadā tika nodibināts Rīgas Politehnikums – visumā solīda eksaktas ievirzes augstākā mācību iestāde, kas vēlāk – 20. gadsimtā kļuva par pamatu Latvijas Universitātei. Ar Politehnikumu saistīti jo daudzi nopietni zinātnieki, tostarp arī vēlākais Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds.

Mācību iestāžu, akadēmiskās vides esamība, protams, ir nopietni vērā ņemams intelektuālās gaisotnes priekšnoteikums. Taču nepavisam ne vienīgais. Tiesa gan, universitātes klātesamība kādā pilsētā nenoliedzami ir būtisks pamudinājums; veca un visādām, nereti pat dīvainām tradīcijām pārpilna universitāte ietekmē kādas daļas attiecīgās pilsētas iedzīvotāju izturēšanās un spriešanas paradumus un veidus. Tāpēc vien faktam, ka Rīgā universitāte (sākotnēji – Latvijas Augstskola) dibināta tikai 1919. gada 28. septembrī, ir tādas kā “negatīvās sekas” – respektīvi, tradīciju un rutīnas nostiprinātas ietekmes nav. Tomēr, kā teicis nesenais Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis, tās vēsture “sniedzas pāri visai pretrunīgiem laikiem. To caurvij vairāk vai mazāk atklāta, vairāk vai mazāk apzināta kalpošana Latvijai, tās tautai, ko tā saņēma jau savā šūpulī kā uzdevumu būt pirmajai klasiskā tipa latviski runājošajai universitātei, kāda tā ir bijusi visu laiku un vēl šodien ir kā vienīgā šāda universitāte pasaulē.”¹⁷ Citētais apgalvojums ir ideoloģizēts, bet tāda kopš dibināšanas aizvien ir bijusi arī Latvijas Universitāte. Un šim apstāklim nevajadzētu kļūt par šķērsli intelektuālisma tapšanai. Piemēri nav tālu jāmeklē: vairums mūsdienu Eiropas intelektuāļu diskursīvo klišeju un tematu nāk no sešdesmito gadu radikāli ideoloģizētās augstskolu vides ar visu tās pseidorevolucionārismu. Tas nekas, ka runa ir par visai atšķirīgām, no dažādiem plauktiņiem ņemtām “ideoloģijām”. Tomēr intelektuālisma pamatā ir prāta darbība noteiktos kontekstos. Tātad ir vajadzīgi teksti. Otrkārt, būtiska šo tekstu refleksija. Treškārt un galvenokārt, intelektuālis, intelektuāla darbošanās nav iespējama bez idejām, kuras var būt (un arī ir!) gan spontānas un tekstu ģenerējošas, gan esošo tekstu refleksijas rezultātā formulētas (un nākamos tekstus ģenerējošas). Te man iznāk sasaukšanās ar kādu Londonā strādājošā filosofa Aleksandra Pjatigorska domu, kas izskanēja pirms pāris gadiem Rīgā lasītā lekcijā par budismu, proti, ka eiropeiskās filosofēšanas “vienība” (pamatelements) ir ideja: “Idejas [Eiropas] filosofijā ir ne tikai aprakstāmās filosofiskās sistēmas sastāvdaļas, ķieģelīši, no kuriem tiek būvēta filosofiskās mācības ēka, bet – un tas ir daudz svarīgāk – tās veido pašu filosofēšanas telpu.”¹⁸ Turpinot šo domu un vienlaikus atgriežoties pie raksta sākumā sniegtās intelektuāļa “definīcijas” – pārliecinoši ieinteresēts ideju ticamībā un patiesīgumā pašu šo ideju dēļ neatkarīgi no to cēloņsakarīgajām attiecībām ar jelko citu –, gribot negribot jāatzīst, ka intelektuālis ir iespējams tur, kur ir idejas, respektīvi, filosofēšanas telpa. Tāpēc svarīgi ir jautāt, vai konkrētās pilsētas ģeometriskajā, ģeogrāfiskajā un sociālajā telpā ir (gadās, notiek) arī filosofiskā telpa – idejas.

Iespējams, ka, šādi paraugoties, pats būtiskākais ar Rīgu saistāmais intelektuālis ir manis jau minētais Johans Georgs Hāmanis ( 1730–1788), kuru protezēja Rīgas izglītotie tirgotāji brāļi Bērensi, nereti saukts arī par Ziemeļu magu. Pazīstamajā Jesajas Berlina esejā¹⁹ atrodams detalizēts Hāmaņa dzīves un darbības apraksts, tāpēc pie tā nekavēšos. Berlins raksta: “Hāmanis ir antiracionālisma aizsācējs itin visās jomās. [..] tiklīdz prāta, teorijas un vispārinājuma hidra paceļ kādu no savām ļaunajām galvām, viņš cērt. Viņš radīja arsenālu, kurā mērenāki romantiķi – kā Herders, tādi vēsi prāti kā jaunais Gēte, pat Hēgelis, kurš bija sarakstījis garum garu un nepavisam ne draudzīgu Hāmaņa darbu apskatu, pat tik mērenais Humbolts un viņa liberālie domubiedri atrada daļu savu visasāko ieroču. Viņš ir aizmirstais avots kādai kustībai, kas galu galā aprija visu Eiropas kultūru.”²⁰ Pateicoties Berlinam, Hāmanis ir izcelts ārpus aizmirstības un precīzi “pozicionēts” kā viens no eiropeiskā intelektuālā diskursa stūrakmeņiem, jā, patiešām, neraugoties uz acīmredzamo, ka viņa patoss balstīts drīzāk iracionālismā, intelektuālu prāta slēdzienu noliegumā. Šis savādais vīrs, pār kuru apskaidrība nāca neveiksmīga “komandējuma” laikā Londonā, lappusi pēc lappuses izlasīja visu Bībeli, savu garīgo ceļojumu dokumentējot piezīmēs. Un pēc tam ar pārliecību meistarīgi cīnījās pret vienu no Eiropas kultūras paradigmām, radot priekšnoteikumus citai. Diemžēl ne Hāmana dzīves laikā, ne vēlāk Rīga – viņa fiziskajai dzīvei visbūtiskākā pilsēta – nekļuva par ievērojamu apgaismības un romantisma cīņas lauku, šī cīņa noritēja pavisam citur.

Hāmaņa skolnieks Kēnigsbergas universitātē bija kāds cits ar Rīgu noteikti saistīts eiropeisko ideju radītājs – Johans Gotfrīds Herders (1744–1803). Par viņu dažviet sacīts, ka viņš bija 18. gadsimta beigu vācu intelektuālās renesanses centrālā figūra. Herdera ietekme ir patiešām milzīga. Latvijā viņš tradicionāli daudzināts kā latviešu tautasdziesmu atzinējs un savā ziņā kā dzimtzemnieku kārtā nospiestās latviešu tautas aizstāvis. Plašākā perspektīvā raugoties, Herders ir radījis priekšstatus par moderno nacionālismu vispār, kā arī savos nopietnajos filosofiskajos darbos sniedzis būtiskus impulsus Gētem, Šellingam, Hēgelim. Attiecībā uz nacionālismu gan jāteic, ka kreisi noskaņotie mūsdienu Rietumu intelektuāļi Herdera mantojumā atrod ko gluži pretēju: “Herders, šis eiropeiskais gars, rūpējās par nacionālajām kultūrām, vēloties redzēt to savdabību un nevēloties nacionālismu.”²¹ Lai vai kā, no eiropeiskajai filosofiskajai tradīcijai būtiskiem domātājiem tieši Herders Rīgā uzturējies visilgāk – pirmos piecus praktiskās darbības gadus pēc universitātes pabeigšanas. Deviņus gadus pēc Rīgas atstāšanas Herders rakstīja savam studiju gadu draugam izdevējam Hartknoham par Rīgas posmu: “Tie bija Tavi un mani labākie gadi. [..] Vidzemē es dzīvoju, mācījos, rīkojos tik brīvi un nesaistīti, ka diezin vai kādreiz vē l tā spēšu dzīvot, mācīties, rīkoties.”²² Tomēr, kā lasāms no Rīgas prombraucot sarakstītajā refleksijā “Mana 1769. gada ceļojuma žurnāls”, sākotnējā jūsma izplēnējusi: “Tā es ierados Rīgā, tā tiku pie sava garīgā amata un tā tiku no tā vaļā; tā devos ceļojumā. Es sev nepatiku kā sabiedrības cilvēks, nedz lokā, kuram piederēju, nedz noslēgtībā, kuru pats biju izvēlējies. Nepatiku sev kā skolotājs [..] Nepatiku sev kā pilsonis [..] Beidzot, vismazāk kā autors [..] Tātad viss man bija apriebies. Man nepietika drosmes un spēka, lai likvidētu visas šīs nejaukās situācijas un uzsāktu gluži citu ceļu. Tātad man vajadzēja aizbraukt.”²³ Savā ziņā Herderu var uzskatīt pat par 21. gadsimta domātāju. Viņa Vēstulēs humanitātes veicināšanai ir gluži vai pravietiskas rindas: “Uz visiem Jūsu jautājumiem par mūsu dzimuma turpmāko attīstību, kam patiesībā būtu nepieciešama vesela grāmata, manuprāt, atbild viens vienīgs vārds: humanitāte, cilvēcība. Ja jautājums būtu par to, vai cilvēks var kļūt un vai tam jākļūst par vairāk nekā cilvēku, par pārcilvēku, ārpuscilvēku, tad būtu lieka katra rindiņa, kuru par to uzrakstītu.”²⁴ Patiešām, ir daudz izteikumu par to, ka pēc Nīčes postulētās Dieva nāves apzīmogotā 20. gadsimta 21. gadsimts būs tāds kā “garīguma” renesanses, akmeņu salasīšanas laiks. Tāpēc jo skumjāk, ka Herders, kurš Šim gadsimtam, iespējams, būs visai noderīgs, latviski lasošajai sabiedrībai līdz pat 1995. (Sic!) gadam bija nepazīstams, dīvainā kārtā pat nevajadzīgs. Atkal un atkal jāatgriežas pie Rīgas antiintelektuālās gaisotnes, ko piedzīvoja un pārdzīvoja ne tikai 18. gadsimta domātāji, bet arī turpmākās paaudzes. Rihards Vāgners, kurš bija ne vien izcils mūziķis – komponists un diriģents, bet arī dziļš domātājs, Rīgā dzīvoja un strādāja no 1837. līdz 1839. gadam un pēc aizbraukšanas rakstīja: “Rīgu es pametu vienaldzīgs un mierīgs, tātad ar tādām sajūtām, ar kādām Rīga izturējās pret mani.”²⁵ Zīmīgu Rīgas raksturojumu atrodam kāda Sergeja Fiļipova atmiņu grāmatā Zem vasaras debesīm (1894): “…mūžīgā nopietnība, kas izpaužas ikkatrā dzīves sīkumā, rada Rīgā tāpat kā visur citur šajā novadā garlaicību, ko jūs sajutīsiet visai drīz, tiklīdz padzīvosiet kādu brīdi šajā pilsētā un paraudzīsieties apkārt. Rīga neprot priecāties un, tā vien šķiet, nepazīst ne smaida, ne smieklu. Tiklab parkos un teātros, kā uz ielām un dzīvokļos visi ir nopietni, visi ir svētdarbīgi. Viss tiek darīts lēnīgi un cienīgi, gan pūlī, gan atsevišķos tā dalībniekos jaušams pilnīgs temperamenta trūkums. Saprotams, tāpēc šeit nav ne sabiedriskās dzīves, ne pat ielas dzīves, kaut arī pilsēta pati par sevi ir kā radīta tādas izplatībai. Rīgā ir tikai darījumu dzīve. Tā ir komerciāla pilsēta, kurā inteliģences klātbūtne ir niecīga, bet vietējais Politehnikums liek par sevi manīt tikai ar korporatīvām atšķirībām un vairāk ne ar ko. Kā augstākajai mācību iestādei tam nav nekādas ietekmes uz pilsētu, lai gan tā klausītāji tā vien ņirb acu priekšā ar savām krāsainajām cepurītēm. Starp citu, arī pašā Politehnikumā valda nacionālā norobežošanās, neļaujot izveidoties kopīgai dzīvei, tāpat kā pilsētā šī iemesla dēļ tiek bremzēta sabiedriskās dzīves attīstība.”²⁶

Iespējams, ka nacionālo attiecību sarežģītība, kas tagadējās Latvijas teritorijā vispār un Rīgā jo īpaši ir būtisks sabiedrisks faktors kopš 13. gadsimta sākuma, patiešām lielā mērā (līdz ar ģeopolitisko nosacījumu diktētām komercializācijas praksēm) kalpojusi par katalizatoru vispāratzītai antiintelektuālisma gaisotnes sabiezēšanai. Andrejs Johansons savā monumentālajā pētījumā raksta: “Ja Baltijas vāciešos, kaut samērā šaurās aprindās, 18. gadsimtā konstatējamas nenoliedzamas zinātniskas intereses, tad latvieši, kā tas šī laikmeta apstākļos citādi nemaz nebija domājams, varēja pievērsties zinātniskam darbam vienīgi pār – vācodamies – un arī tādā gadījumā tikai atsevišķas, neparasti spējīgas un izdevīgā situācijā nokļuvušas personas.”²⁷ Šeit nav vietas sīkākam apskatam par latviešu un vāciešu attiecību dinamiku Rīgā gadsimtu gaitā, jāpiebilst tikai, ka tajā pašā 18. gadsimtā – tūdaļ pēc lielā Ziemeļu kara, kurā Zviedrija cieta sakāvi, – “spēlē” iesaistījās vēl trešais spēlētājs – Krievija. Rīga kļuva par guberņas pilsētu, 19. gadsimtā izvērtās jo plaša pārkrievošanas politika, kurai, vismaz sākotnēji, netrūka piekritēju arī izglītotāko vai izglītoties alkstošo latviešu vidū, acīmredzot tādējādi paužot protestu pret līdzšinējo pārvācošanu. Taču, kā lasāms pašu krievu avotos, “tikai krietni vēlāk, jau kādus gadus desmit pēc pārkrievošanas sākuma, latviešu inteliģences progresīvākā daļa saprata, ka Baltijas novada krieviskošanās ir pretrunā ar viņu pašu vitālākajām interesēm, jo tās rezultātā veidojas nepārkāpjami šķēršļi [latviešu nācijas] nacionālajai un politiskajai attīstībai.”²⁸

Nav brīnums, ka mūsdienu Latvijas Republikā etnisko, nacionālo attiecību jautājums ir ne tikai teorētisku, intelektuālu diskusiju objekts, bet gan ikdienas politikas karsts punkts. Vēsturnieks Aivars Stranga ir pat izteicies, ka “nekad šis jautājums nav bijis tik ass un tik liktenīgs”²⁹, norādot, ka tā sauktās minoritātes (izņemot ebrejus) Latvijā aizvien ir dzīvojušas kā kungu nācijas (vācieši, krievi), blakus pastāvot šo nāciju “mātēm”. Tiešā etniskā apdraudētība, kuras ēnā latvieši dzīvo faktiski jau simtiem gadu, ir radījusi gan eskeipismu, gan, iespējams, kalpojusi vēl par vienu stimulu antiintelektuālismam kā atbildei visumā par kosmopolītisku uzlūkotajam intelektuālismam. Lūk, viens 20. gadsimta beigu intelektuāļa, visai savdabīga domātāja, pirms laika mirušā Raita Vilciņa izteikums: “Daudzējādā ziņā latvietis ir vientuļāks par angli Salu un no ārpuses ietekmēm noslēgties spējīgāks par ķīnieti Mūri. Tomēr viņš tiecas pāri robežām, vēlas līdzdzīvot viscilvēces kopībā. Rietumeiropas viduslaiku agresoru un kolonizatoru smagi traumēts, latvietis tomēr jau Pirmajā atmodā (19. gadsimta vidū, kad sāka būtiski veidoties latviski domājošu intelektuāļu pirmā saujiņa – P.B.) pēc būtības izraugās eiropocentrētu orientāciju Krievijas impērijā, kas nav ne klaja Eiropa, ne tieša Azija, drīzāk gan iemiesojot sevī daudznozīmīgās Aziopas pamatīpatnības. Latvietim jāiemācās kritiski un refleksīvi regulēt un koriģēt starpkultūru un starptautu kontaktu redzējum a-vērtējuma cilvēciskos mehānismus.”³⁰ Regulēt un koriģēt cilvēciskos mehānismus – kāds savāds izteikums, kas, iespējams, Vilciņam pasprucis negribot. Šo izteikumu iespējams izlasīt arī tādējādi, ka latvietis intelektuālajā diskursā ne tikai apmierinās ar durvju sarga (šveicara) lomu, bet uz šo lomu pat apzināti tiecas. It kā norādot, ka idejas, kas ir diskursīvo prakšu avots un pamats, rodas kaut kur ārpusē, aiz durvīm, kuras tad nu latvietis, kļūstot par šo prakšu objektu, virina šurpu turpu.

Durvis virinot, protams, var daudz ko redzēt, bet, iegrimstot rutīnā, daudz paliek arī nepamanīta. Iespējams, tieši tāpēc plašākā latviešu sabiedrībā pilnīgi nekādu iespaidu nav atstājuši cittautu domātāji, kuri Rīgā nākuši klajā ar savām visai oriģinālām filosofiskām sistēmām. Te var minēt Kalistratu Žakovu, kura postulētā limitisma filosofija tiecās aptvert vienotā teorijā itin visu, sākot ar izziņas teoriju un filosofijas mācīšanās metodoloģiju un beidzot ar pasaules uzskata ētisko problemātiku, socioloģiskajām un ekonomikas problēmām. Var, protams, uzskatīt Žakovu par marginālu dīvaini, kurš postulēto tā arī neietērpa teorētiski izstrādātā metazinātnē, tomēr 20. gadsimta divdesmitajos gados, kad viņš Rīgā darbojās, šī domātāja idejas būtu varējušas izraisīt pietiekami interesantas un, iespējams, produktīvas diskusijas, ja vien te būtu bijusi šādu diskusiju nepieciešamība. Tas pats sakāms par citu oriģinālu domātāju – Aleksandru Veidemanu, kura meklējumi panenteisma virzienā tāpat palika bez jelkādas zinātniskas rezonanses Rīgas sabiedrībā un vēlāk nogrima pilnīgā aizmirstībā.

Pateicoties mūsdienu filosofes Svetlanas Kovaļčukas pūliņiem, šo un citu krievu valodā rakstījušo Rīgas intelektuāļu vārdi un darbi ir vismaz iezīmēti kā viena zināma laikmeta parādības³¹, taču nav kļuvuši un droši vien nekad nekļūs par Rīgas intelektuālās dzīves sastāvdaļu, jo nekļuva par tādu savas notikšanas laikā. Tieši tāpat vairs tikai kultūras vēsturei noderīgas ir ziņas, ka pirms Otrā pasaules kara Rīgā (krievvalodīgajā vidē, latviešu valodā notiekošo tikpat kā neskarot) dzīvīgs bija psihoanalīzes diskurss, par to pašu pētījumu ir sagatavojis publicēšanai mūsdienu latviešu filosofs Igors Šuvajevs. Acīmredzot kādam (kādiem) nozīmīgi bija brīzi, kad Rīgā ne vienreiz vien viesojās izcilie krievu filosofi N. Berdjajevs, S. Franks, S. Bulgakovs, V. Zeņkovskis, G. Florovskis – visa emigrācijā dzīvojošās krievu reliģiskās filosofijas elite, kad ar lekcijām uzstājās O. Špenglers, M. Heidegers un citi Eiropas spīdekļi. Diemžēl visam tam nebija vērā ņemamas ietekmes uz latviešu valodā notiekošo, kur augstākais lidojums, šķiet, bija fenomenologa Teodora Celma darbība (viņš laikam gan būtu ierindojams starp otrā vai trešā ešelona huserliāņiem, kas, protams, ir cienījami).

1991. gadā atjaunojoties neatkarīgai Latvijas Republikai, latviešu sabiedrība kopumā un tajā latenti snaudošie intelektuāļi mantojumā no padomju režīma paņēma vissliktāko, ko vien varēja paņemt, – sapni par padomju apstākļos pusgadsimta garumā (tātad vairākās paaudzēs) ieaudzināto “drošību par rītdienu” – mierīgu, kūtru pārliecību, ka rītdiena, lai cik tā arī būtu trula, nabadzīga, cenzūrai pakļauta, tomēr pienāks tāda pati kā šodiena: ar sīku, varbūt pat absurdu darbu, sīku atalgojumu, sīkiem priekiem, sīku atblāzmu no lielā mērā mitoloģizētās “brīvās pasaules” viņpus dzelzs priekškara. Sabrūkot totalitārajam režīmam, personai pēkšņi nonākot atbildības situācijā, kļūstot pašai par savas rītdienas subjektu, radās visai Centrālai Eiropai un Austrumeiropai raksturīgā vilkme starp nu jau pagātnei piederīgo “drošību par rītdienu” un reālajā laikā notiekošo tagadni, kas daudziem jo daudziem identitātes (sava Es) paturēšanas nolūkos liek piespiesties pie zemes. Tas rada normālus priekšnoteikumus nacionālisma un dažā ziņā arī fašisma diskursiem tā saucamajās tranzītsabiedrībās. Robežu un aizspriedumu izzušana aktīvāko un bezrūpīgāko vidē rada tikpat normālus priekšnoteikumus dažādiem nereti epigoniskiem vai pat plaģiātiskiem multikulturālisma, globālisma (antiglobālisma) u.c. diskursiem. Pēdējos sekmē lavīnveidīgā līdz Šim nepazīstamo modernisma un postmodernisma teorētisko tekstu ieplūšana vietējo valodu (šajā gadījumā – latviešu) vidē, tātad arī steidzīga, haotiska un pavirša ielaušanās domāšanā.

Jauno valstu radikālā pastāvēšana un deklaratīvā virzība uz Eiropas Savienību ir nenoliedzams izaicinājums līdzšinējam eiropeismam un šauri, snobiski, neafišēti nacionālistiskajam “veco” valstu eiropocentrismam. Tā ir izaicinājums arī pašu šo jauno valstu iluzorajiem priekšstatiem un tradicionāli iespējamajiem domāšanas un spriešanas modeļiem.

Rīga, šī sīkpilsoniska vācu gara un provinciāla krievu impērisma piesātinātā pilsēta, kas pēc pusgadsimta letarģijas nu atkal kļuvusi par latviešu deklarētas un starptautiski akceptētas valsts galvaspilsētu, ģeopolitiski ir kāda lielāka Baltijas jūras piekrastes reģiona dinamiskais centrs. Savā ziņā tā, tāpat kā 19. gadsimta sākumā (pirms industriālās revolūcijas), ir “ķēkšu un bodnieku pilsēta”: tirdzniecības, tranzīta u. tml. centrs. Tomēr tagad ir 21. gadsimta sākums, un ķēkšas un bodnieki ir integrējušies starptautiskajā darba dalīšanā. Vai nu politisku, vai kādu citu iemeslu dēļ tirdzniecības vietas, tāpat arī sēdvietas un guļvietas Rīgā ir dārgas. Tas rada interesantu vielu vērojumiem, pārdomām un pārrunām. Sākotnēji, protams, visai primitīvā līmenī. Bet jāatceras vēlreiz, ko rakstīja Raitis Vilciņš: “Latvietim jāiemācās kritiski un refleksīvi regulēt un koriģēt starpkultūru un starptautu kontaktu redzējuma–vērtējuma cilvēciskos mehānismus.” Šī izteikuma jābūtības forma ir izšķiroša. Tā pati par sevi ir izaicinājums. Uz iespējamu intelektuālismu ar visām no tā izrietošām negatīvām sekām.

1 Johnson, P. lntellectuals. – New York: Harper Perennial, 1990. – 1–2. lpp.
2 Montefiore, A. Responsibilities of Scientists and lntellectuals // Routledge Encyclopedia of Philosophy. General Editor E. Craig.London, New York: Routledge, 1998. – 8. sēj. – 288. lpp.
3 Wood, D. N., Postman, N. (preface). Post-lntellectualism and the Declinc of Democracy. – New York: Praeger Publishing, 1997.
4 K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīca / Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. – Rīga: Izglītības ministrija, 1923–1925.
5 Latviešu literārās valodas vārdnīca 8 sēj. – Rīga: Zinātne, 1975. – 3. sēj. – 466. lpp.
6 “Ergo cum exercitu ad locum Rige revertitur et cum suis quid agat consiliatur”. – Indriķa hronika. Tulk. A. Feldhūns, E. Mugurēviča priekšv. un koment. – Rīga: Zinātne, 1993. – II, 4. – 54. lpp.
7 Turpat. – 55. lpp.
8 “Es seind allein die kauffleut und reichen bey jnen in grossen achtung aber die gelerten do nihtsz”. – Citēts no: Stradiņš, J. Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni. – Rīga: Zinātne, 1982. – 16.–17. lpp.
9 Bazilija Plīnija Slavas dziesma Rīgai. – Rīga: Latvijas Kultūras fonds; Jumava, 1997. – 114. lpp.
10 Zanders O. Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā ( 13.–17.gs). – Rīga: Zinātne, 2000. – 89. lpp.
11 Citēts no: Spekke A. Latvieši un Livonija 16. gs. – Rīga: Zinātne, 1995. – 137. lpp.
12 Staris A. Skolas un izglītība Rīgā no sendienām līdz 1944. gadam. Lielvārde: Lielvārds, 2000. – 19. lpp.
13 Stradiņš J. Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni. – 17. lpp.
14 Turpat.
15 Stradiņš J. Lielā zinātnes pasaule un mēs. – Rīga: Zinātne, 1980. – 36. lpp.
16 Apinis A. Soļi senākās latviešu grāmatniecības un kultūras takās. Rīga: Preses nams, 2000. – 76. lpp.
17 Latvijas Universitātei – 80. – Rīga: Latvijas Universitāte, 1999. – 9. lpp.
18 Pjatigorskij A. Lekcii po budisstskoi filosofii // Filosofija na troih: Rižskije čtenija I. Rīga: RaKa, 2000. – 314–315. lpp.
19 Berlin I. The Magus of the North: J. G. Hamann and the Origins of Modern lrrationalism. – London: Fontana Press, 1994.
20 Turpat. – 4. lpp.
21 Šmids V. Dzīves māksla – izaicinājums tagadnei. – Aizkraukle: Krauklītis, 1996. – 19. lpp.
22 Herders J. G. Darbu izlase. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1995. – 15. lpp.
23 Turpat. – 51. lpp.
24 Turpat. – 131. lpp.
25 Cit. no: Ot Liflandii – k Latvii: Pribaltika russkimi glazami // Sostavil J. Abizov. – Moskva: Arkajur, 1993. – 258. lpp.
26 Turpat. – 285. lpp.
27 Johansons A. Latvijas kulturas vēsture 1710–1800. – Stokholma: Daugava, 1975. – 234.–235. lpp.
28 Ern F. A. 40 let žizņi russkogo intelligenta // Ot Liflandii – k Latvii: Pribaltika russkimi glazami. – 223. lpp.
29 Stranga A. Latvija 20. gadsimtā // Sarunas: Lekcijas un diskusijas Sabiedriskā izglītības fonda jaunā akadēmija vasaras nometnē Gaujienā 1999. gadā / Sast. H. Demakova. – Rīga: Jaunā akadēmija, 2000. – 23. lpp.
30 Vilciņš R. Uzņēmīga latviešu cilvēka kultūrantropoloģiskais veidols // Acta Universitatis Latviensis. Rīgas kultūrvide 19. gadsimtā. A. Deglava romans “Rīga” // Sast. I. Kalniņa. – Rīga: Pētergailis, 1999. – 138. lpp.
31 Kovalčuk S. “Vziskuja istinu…” // Iz istorii russkoi religioznoi, filosofskoi i obščestvenno-politiceskoi misli v Latvii: J. F. Samarin, J. B. Češihin, K. F. Žakov, A. V. Veideman. Seredina XIX v. – seredina XX v. Riga: Institut filosofii i sociologii Latvijskogo Universiteta, 1998.