Dum pia gratia vult pia premia reddere terris

Vult nova gaudia que sua gloria reddere terris

Vult nova lumina vult sua numina pandere terris

Omnia lucida cunctaque splendida pandere terris

Omnia pymetha cunctaque crimina pellere terris

Omnia sordida cunctaque morbida pellere terris

Ydola perfida vanaque delubra pellere terris

Munera Livonicis lavacri sacra vult dare terris

Irrigui sacra donaque celica vult dare terris

Optima munera premia celica vult dare terris

O pia gratia tam pia premia da pia nobis

Hec nova lumina tantaque gaudia da pia nobis

Omnia candida cunctaque splendida da pia nobis

Omnia que bona que pia que nova da pia nobis

Pessima vincere crimina linquere da pia nobis

Sordida tergere morbida pellere da pia nobis

Que mala spernere que bona discere da pia nobis

Optima munera celica premia da pia nobis

Gentibus hec tua pandere numina da pia nobis

Gentibus hiis lavacri dare munera da pia nobis

Laudis et hec tua dicere munia da pia nobis

Hostica prelia vincere carnea da pia nobis

Terrena spernere sydera scandere da pia nobis

Leta trophea futuraque gaudia da pia nobis

LIBER PRIMUS. DE LYVONIA

1. De primo episcopo Meynardo. Divinia providencia, memor Raab et Babilonis, videlicet confuse gentilitatis, nostris et modernis temporibus Livones ydolatras ab ydolatrie et peccati sompno taliter igne sui amoris excitavit.

2. Fuit vir vite venerabilis et venerande caniciei, sacerdos ex ordine beati Augustini in cenobio Sigebergensi [Segeberg in Holsatia]. Hic simpliciter pro Christo et predicandi tantum causa cum comitatu mercatorum Lyvoniam venit. Theutonici enim mercatores, Lyvonibus familiaritate coniuncti, Lyvoniam frequenter navigio per Dune flumen adire solebant.

3. Accepta itaque licencia prefatus sacerdos a rege Woldemaro de Ploceke [Polozk] cui Lyvones adhuc pagani tributa solvebant, simul et ab eo muneribus receptis, audacter divinum opus aggreditur, Lyvonibus predicando et ecclesiam in villa Ykescola [Üxküll] construendo.

4. Ex eadem villa primus Ylo pater Kulewene, et Viezo, pater Alonis, primi baptizantur, aliis vicissim sequentibus.

5. Proxima hyeme Lettones, vastata Lyvonia plurimos in captivitatem abducunt. Quorum rabiem declinans idem predicator cum Ykescolensibus silvis committitur. Recedentibus Letthonibus causatur iam dictus Meynardus Lyvonum stulticiam, eo quod municiones nullas habeant, quibus castra fieri pollicetur, si filii Dei censeri et esse decreverint. Placet et promittitur, et ut baptismum recipiant, iuramento firmatur.

6. Igitur estate proxima a Gothlandia lapicide adducuntur. Interim suscipiende fidei sinceritas a Lyvonibus confirmatur secundo. Ante castri Ykescolensis inchoacionem pars populi baptizatur et facto castro universitas se baptizandam, licet mendaciter, pollicetur. Ergo muri a fundamentis exsurgunt. Quinta pars castri sicut a predicatoris surgit expensis, sic eius cedit proprietati, ecclesie fundo ab eo primitus comparato. Perfecto demum castro baptizati recidivant, nondum renati fidem suscipere detrectant. Idem tamen Meynardus ab incepto non desistit. Eo tempore Semigalli, pagani vicini, audita lapidum constructione, ignorantes eos cemento mediante firmari, cum magnis funibus navium venientes, putabant se stulta sua opinione castrum in Dunam trahere, sed a balistariis vulnerati dampna reportantes abierunt.

7. Vicini Holmenses simili promissione prefatum Meynardum circumvenientes facto sibi castro de dolis lucra reportant. Sed primitus qualicumque intencione baptizati sunt, quorum nomina sunt Viliendi, Uldenago, Wade, Waldeko, Gerweder, Vietzo.

8. Inter duorum predictorum castrorum constructionem a Bremensi metropolitano Meynardus in episcopum ordinatur.

9. Consummato autem castro secundo oblita iuramenti mentita est iniquitas sibi, nec est usque ad unum, qui fidem suscipiat. Turbatur nimirum predicantis animus, presertim cum pedetentim rebus suis expilatis, colaphizata familia ipsum suis de finibus exterminare decernant, baptismum, quem in aqua susceperant, in Duna se lavando removere putant, remittendo in Theuthoniam.

10. Habebat idem episcopus cooperatorem in ewangelio, fratrem Theodericum Cisterciensis ordinis, postmodum in Estonia episcopum, quem Lyvones de Thoreyda diis suis immolare proponunt, eo quod fertilior seges ipsius sit in agris eorumque segetes inundacione pluvie perirent. Colligitur populus, voluntas deorum de immolatione sorte inquiritur. Ponitur lancea, calcat equus, pedem vite deputatum nutu Dei preponit. Orat frater ore, manu benedicit. Ariolus deum christianorum equi dorso insidere et pedem equi ad preponendum movere asserit, et ob hoc equi dorsum tergendum, quo deus elabatur. Quo facto, dum equus vite pedem preponit ut prius, frater Theodericus vite reservatur. Idem frater missus in Estoniam propter eclipsim solis, que in die Iohannis baptiste fuit, a paganis plura passus est vite pericula, dicentibus ipsum solem commedere. Eodem tempore Lyvo quidam de Thoreida vulneratus petivit a fratre Theoderico curari, promittens se, si curatus fuerit, baptizari. Frater autem herbas contundens nec tamen herbarum effectum sciens, sed invocato nomine Domini ipsum et in corpore et in anima baptizando sanavit. Et hic primus in Thoreida fidem Christi suscepit. Infirmus eciam quidam fratrem Theodericum vocat, baptismum petit. Quem mulierum proterva prohibet pertinacia a sancto proposito. Sed invalescente egritudine vincitur muliebris incredulitas, baptizatur, orationibus Deo committitur. Cuius morientis animam neophitus quidam ad septem distans miliaria ab angelis in celum deferri vidit et agnovit.

11. Visa aulem Lyvonum pertinacia et labore cassato episcopus predictus collectis clericis cum fratribus mercatorum naves iam in pascha Gothlandiam ituras recedendi proposito aggreditur. Unde Lyvonum astucia christianorum timet et suspicatur super se venturum exercitum, unde dolis et lacrimis et aliis multis modis prefatum ficte revocare student episcopum, dicentes, ut illi quondam beato Martino, licet intentione non simili: ‚Cur nos, pater, deseris aut cui nos desolatos relinquis? Nam recedendo pastor oves suas periculose faucibus luporum exponit?‛ Et ipsi Lyvones plene se fidem suscepturos repromittunt. Credit innocens omni verbo et mercatorum consilio simulque futuri exercitus fiducia accepta cum Lyvonibus revertitur. Promiserant enim aliqui de Theuthonicis et quidam de Danis et de Normannis et de singulis populis exercitum se, si opus foret, adducturos. Post discessum mercatorum redeuntem episcopum Holmenses salutatione et animo Iude salutant, dicentes: ‚Ave rabbi‛ et quo precio sal aut watmal in Gothlandia comparetur, inquirunt. Non differt lacrimas amaritudo cordis, transit Ykescolam et in domum suam recipitur. Statuit diem, ut colligat populum promissi monendum. Diem non servant, promissum non implent. Unde cum suis captato consilio in Estoniam ire proponit, quatinus cum illis, qui ibi hyemaverant, mercatoribus pergat Gothlandiam. Interim Lyvones in via eius procurant interitum, sed ab Annone Thoredensi premunitur et redire monetur. Itaque multipliciter perplexus Ykescolam revertitur, terram declinare non valens.

12. Unde pro captando consilio domno pape clam nuncium suum, fratrem Theodericum de Thoreyda, direxit. Qui videns se de terra exire non posse, pio dolo vicit Lyvonum insidias, vectus equo, habens stolam, librum, aquam benedictam, quasi infirmum visitaturus; et hanc vie sue causam viatoribus interrogantibus pretendens, terram exeundo evasit et ad summum usque pontificem pervenit. Summus itaque pontifex audito numero baptizatorum non eos deserendos censuit, sed ad observationem fidei, quam sponte promiserant, cogendos decrevit. Remissionem quippe omnium peccatorum indulsit omnibus, qui ad resuscitandam illam primitivam ecclesiam accepta cruce transeant.

13. Iam tunc idem episcopus cum duce Suecie, Theuthonicis et Gothis Curones bello adierant, sed tempestate depulsi Vironiam, Estonie provinciam, applicant et triduo terram vastant. Sed dum Virones de fide recipienda tractarent, dux, accepto potius tributo ab eis vela sustollens divertit in molestiam Theutonicorum.

14. Interea pie memorie Meynardus episcopus post multos labores et dolores decidit in lectum et videns se moriturum Lyvonie et Thoreide convocat quosque seniores, inquirens, si post mortem suam deinceps carere velint episcopo. Illi autem magis se episcopo et patre gaudere velle communiter affirmant. Et post paululum episcopus diem clausit extremum.

LIBER SECUNDUS. DE EPISCOPO BERTOLDO

1. De consecratione episcopi Bertoldi. Celebratis secundum morem exequiis et episcopo qualicunque Lyvonum planctu et lacrimis sepulto de successore tractatur et ad Bremensem metropolim pro persona ydonea mittitur. Demonstratur de Cysterciensi ordine Lucensis abbatis Bertoldi reverenda persona. Difficilis quidem primitus ad eundum exhibetur, sed metropolitani victus precibus predicationis onus aggreditur.

2. Factus episcopus, primo siue exercitu Domino se committens fortunam exploraturus Lyvoniam pergit, Ykescolam venit et ecclesie dotem ingrediens quosque meliores tam paganos quam christianos coram se colligit. Quos potibus et escis et muneribus datis placare laborat, dicens se eorum vocatione venisse et predecessori suo in solium successisse. Quem quidem primo blande suscipiunt, sed ipsum in Holmensis cymiterii consecratione alii in ecclesia concremare, alii occidere, alii submergere concertabant, egestatem adventus sui causam esse improperabant.

3. Talibus iniciis consideratis clam naves adiit et Gothlandiam revertitur et in Saxoniam procedens Lyvoniensis ecclesie ruinam tam domno pape quam metropolitano et Christi fidelibus conqueritur universis. Igitur domnus papa cunctis signum crucis accipientibus et contra perfidos Lyvones se armantibus remissionem indulget peccatorum, litteras super hiis eidem episcopo Bertoldo sicut et suo dirigens predecessori.

4. Episcopus ergo collectis viris Lyvoniam venit cum exercitu, ad castrum Holme procedens, quod quidem in medio fluminis situm est. Hic misso trans aquam nuncio querit, si fidem suscipere et susceptam servare decernant. Qui se fidem recognoscere nolle nec servare velle proclamant. Episcopus vero neglectis retro navibus ipsis nocere non potuit. Ergo cum exercitu ad locum Rige revertitur et cum suis quid agat consiliatur.

5. Interea contra ipsum Lyvonum universitas colligitur et trans montem Rige stationem faciunt pugnare parati. Dirigunt tamen episcopo nuncium, causam exercitus superducti requirentes. Respondet episcopus causam, quod tamquam canes ad vomitum, sic a fide sepius ad paganismum redierint. Item Lyvones: ‚Causam hanc‛, inquiunt, ‚a nobis removebimus. Tu tantum remisso exercitu cum tuis ad episcopium tuum cum pace revertaris, eos, qui fidem susceperunt, ad eam servandam compellas, alios ad suscipiendam eam verbis non verberibus allicias‛. Episcopus ab eis huius securitatis obsides filios ipsorum requirit, et illi penitus se daturos contradicunt. Interea colligende partis eorum causa breves dant et recipiunt inducias, missis invicem lanceis secundum morem ad confirmationem pacis. In qua pace plures Theutonicos equis pabula querentes occiderunt. Quo viso domnus episcopus ipsorum lancea remissa paci contradixit.

6. De bello episcopi Bertoldi et occisione ipsius. Vociferantur et constrepunt paganico more Lyvones. Armantur ex adverso Saxonum acies ad pugnandum, in paganos precipitantes insultum. Fugiunt Lyvones. Episcopus equi ab eo male detenti velocitate inmiscetur fugientibus. Quem duobus complectentibus tercius, Ymaut nomine, a tergo lancea perfodit, quem et alii membratim dilacerant. Lyvones se subsequi verentes exercitum precipites fugiunt, quia videntes unam occisi Theuthonici galeam militarem, quam capiti suo Lyvo percussor imposuerat. Amisso etenim capite suo nimirum turbatur exercitus et tam equis quam navibus, tam igne quam gladio Lyvonum perdunt segetes.

7. De baptismo Holmensium et Ykescolensium. Quo viso Lyvones, ut maioribus dampnis occurrant, pacem innovant et vocatis ad se clericis primo die in Holme circiter L baptizati sunt, sequenti die in Ykescola circiter centum convertuntur. Sacerdotes per castra suscipiunt, annone mensuram de quolibet aratro ad expensas cuiusque sacerdotis statuendo. Hiis visis mitigatur exercitus et ad reditum preparatur.

8. Lyvones igitur amisso pastore suo consilio clericorum et fratrum nuncios pro successore novo in Theutoniam mittunt. Et sic credula pacis incerte Saxonum turba revertitur. Manent clerici, manet navis una mercatorum. Iam vela ventus depulit, et ecce perfidi Lyvones de balneis consuetis egressi Dune fluminis aqua se perfundunt, dicentes: ¸Hic iam baptismatis aquam cum ipsa christianitate removemus aqua fluminis et fidem susceptam exfestucantes post Saxones recedentes transmittimus.‛ Illi autem, qui recesserant, in cuiusdam arboris ramo quasi caput hominis inciderant, quod Lyvones Saxonum deum putantes et ex hoc inundanciam et pestilenciam sibi immittere credentes, cocto iuxta ritum medone combibentes, captato consilio caput ab arbore ponentes ligna connectunt, quibus caput superpositum, quasi deum Saxonum, cum fide christianorum post recedentes Gothlandiam per mare transmittunt.

9. Mense peracto rupta pace fratres capiendo et male tractando in bona ipsorum grassantur, ea furtim et violenter auferendo. Equis eciam ablatis agri inculti remanent. Unde usque fere ad ducentas marcas ecclesia est dampnificata. Fugit ergo clerus ab Ykescola in Holme, nescius, cui se fortune aut loco committant.

10. Proxima quadragesima collecta Lyvonum universitas decernit, ut quicumque clericus in terra permaneat post pascha, capite puniatur. Unde tam timore mortis quam querendi pastoris causa clerici Saxoniam pergunt. Decreverunt eciam Lyvones mercatores, qui remanserant, occidere. Sed mercatores dantes munera senioribus vite sue consuluerunt.

LIBER TERCIUS. DE EPISCOPO ALBERTO

1. Anno Domini MCXCVIII venerabilis Albertus, Bremensis canonicus, in episcopum consecratur.

2. Post consecrationem estate proxima Gothlandiam vadit et ibidem circa quingentos viros signo crucis ad eundum in Lyvoniam signat. Inde per Daciam transiens munera regis Canuti et ducis Woldemari et Absolonis archiepiscopi recepit. Reversus in Theuthoniam in natali Domini Magdeburch plures signat. Ubi rex Philippus cum uxore coronatur. Et coram eodem rege in sentencia queritur, si bona in Lyvoniam peregrinancium sub tuicione pape ponantur, sicut eorum, qui Ierosolimam vadunt. Responsum vero est ea sub protectione apostolici comprehendi, qui peregrinacionem Lyvonie in plenariam peccaminum iniungens vie coequavit Ierosolimitane. [...]

VII

1. De anno quinto. Anno quinto sui pontificatus a Theuthonia rediens episcopus viros nobiles, Arnoldum de Meyiendorpe, Bernardum de Sehusen, Theodericum fratrem suum, cum pluribus honestis viris et militibus secum adducit. Cum quibus prospera et adversa pro Deo pati non formidans fltictuanti pelago se committit et provinciam Listrie regni Dacie aggrediens paganos Estones de Osilia insula cum sedecim navibus invenit, qui recenter ecclesia combusta, horninibus occisis et quibusdam captivatis terram vastaverant, campanas et res ecclesie asportaverant, sicut tarn Estones quam Curones pagani in regno Dacie et Suecie hactenus facere consueverant. Armantur peregrini, dampna christianorum volentes ulcisci; sed pagani cognoscentes, quod Lyvoniam pergerent, timentes valde pacem se cum Rigensibus fecisse mentiti sunt. Quibus dum crederent christiani, tunc quidem. manus eorum evaserunt, sed dolis suis nulla eis lucra reportantibus in eundem laqueum, qui paratus erat eis, postea incidunt.

2. De conflictu peregrinorum cum Estonibus in mari. Nam peregrini Deo eos ducente sani et incolumes Wysbu pervenientes a civibus et hospitibus ibidem, existentibus lete suscipiuntur. Post dies aliquot Estones cum universa rapina sua adveniunt, quos pere­grini velificare videntes cives et mercatores incusant, eo quod christiani nominis inimicos cum pace portum suum transire permittant. Quibus dissimulantibus et magis pacis securitate cum eis gaudere volentibus peregrini episcopum suum adeunt et cum eis pugnandi licenciam postulant. Episcopus itaque voluntatem illorum intelligens eos a proposito nititur revocare, turn quia possibile erat eos ab hostibus in pugna periclitari, turn quia ecclesia in gentibus posita, que adventum ipsorum prestolabatur, defectum illorum non poterat recuperare. Ipsi autem oportune inportune instantes et de Dei misericordia non diffidentes ammum suum a proposito nolunt reflectere, nullam inter Estones paganos et Lyvones differenciam affirmantes rogant, ut peticiones eorum admittens hoc pro peccatis eorum ipsis dignetur iniungere. Videns episcopus ipsomm constanciam arbitratur magis expedire cum melior sit obedientia quam victima, voluntati eorum satisfaciens, ut cum paganis viriliter in prelio congrediantur, m remissionem els peccatorum, sicut pecierant, iniungit. Unde peregrim audacter dimicare pro Christi nomine contendunt et armis suis potenter accinoti naves, cum quibus erant ituri, cum festinacione preparant, Quod Estones ex adversa parte intelligentes octo piraticis ab alus aliquantulum remotis putant se in medio peregrinos venientes posse concludere et ita naves contra se preparatas capere. Theuthonici itaque cum impetu irruentes in eos piraticas duas ad Estones ingrediuntur, quibus sexaginta viris occisis naves campanis, indumentis sacerdotahbus et captivis christianis onerate ad civitatem Wysbu deducuntur. Terciam piraticam quidam ex Theuthonicis, fortis viribus, insiliens utraque manu gladium tenet evaginatum et hinc inde percuciens duos ac viginti ex hostibus solus prosternit. In qua cede ultra vires eo laborante velum ab octo viris, qui adhuc erant superstites, in altum ducitur et sie vento velum extollente idem homo captivus deducitur et postea navibus in unum collectis occiditur et illa navis propter paucitatem hominum igne comburitur. Hiis itaque gloriose peractis peregrini omnes pro collata sibi victoria omnipotent! Deo gracias referunt, et episcopus homines cum rebus, quas pagani Danis abstulerant, venerabili domno Andree Lundensi remisit archiepiscopo.

Tunc peregrini Wysbu diucius morari nolentes iter inceptum peragunt et Rigam usque perveniunt. De quorum adventu cives et alii in Riga morantes valde gavisi obviam eis exeunt et cum reliquiis tarn episcopum quam omnem comitatum ipsius honorifice suscipiunt.

3. De itinere Cauponis cum fratre Theoderico ad summum pontificem. Post hec frater Theodericus cum peregrinis, qui per annum illum in Lyvonia sub cruce sua Deo militaverant, in Theuthoniam abiens quendam Lyvonem, Cauponem nomine, qui quasi rex et senior Lyvonum de Thoreyda, secum assumit et magna parte Theuthonie perlustrata tandem eum Romain duxit et apostolico exhibet. Quem apostolicus benignissirne recipiens deosculatur et de statu gencium circa Lyvoniam existencium multa perquirens pro conversione gentis Lyvonice Deo plurimum congratulatur. Transactis diebus aliquantis idem venerabilis papa Innocencius predicto Cauponi dona sua, videlicet centum aureos, porrigit et in Theuttoniam redire volenti magno caritatis affectu valedicens benedicit et bibliotecam beati Gregorii pape manu scriptam episcopo Lyvoniensi pei fratrem Theodericum mittit.

4. De expeditione regis de Plosceke in Ykescola. Eadem estate rex de Ploceke cum exercitu Lyvoniam ex improviso intrans castrum Ykescole impugnat. Cui Lyvones tamquam Komines inermes repugnare non audentes promittunt se ei pecuniam daturos. Quam rex acceptans cessat ab obsidione. Porro Theuthonici interim quidam missi ab episcopo cum balistis et armis castrum Holme preoccupant et rege
veniente et ipsum castrum expugnare volente equos quam plures vulnerant et Ruthenos propter sagittas Dunam transire non audentes fugant.

5. De captivitate sacerdotum et pecorum ablatione a rege Wiscewalde cum Letonibus. Rex autem de Gercike cum Lethonibus Rigam procedens in pascuispecoraciviumrapit, duossacerdotes, lohannem de Vechte et Volchardum de Harpenstede, iuxta Montem Antiquum silvam cum peregrinis succidentem capit et Theodericum Brudegame cum civibus eum insequentem occidit.

6. De sarcofago sacerdotis divinitus prolongato. Eodem temporo quidam monachus nomine Sifridus in of ficio sacerdotali ciiram animarum sibi commissam in parrochia Holme devotissime peragit et in Dei servicio die ac nocte persistens sue bone conversationis exemplo Lyvones imbuit. Tandem post diutumum laborem Deo felicem terminum vite sue imponente moritur. Cuius corpusculum more fidelium w ad ecclesiam deferens cum lacrimis neophitorum turba prosequitur. Cui tamquam filii dilecto patri sarcofagum de bonis lignis facientes asserem unum ad operculum incisum de toto pede nimis brevem inveniunt. Unde commoti lignum, quo prolongari possit, diu quesitum et tandem inventum asseri predicto conformantes clavis affigere temptant, sed eum prius sarcofago superponentes et diligencius intuentes vident illum non arte luirnana sed divina prolongatum et optime sarcofago secundum desiderium ipsorum adaptatum. De quo facto parrochiani exhylarati lignum inutiliter a se incisum abiciunt et pastore suo fidelium more sepulto Deum benedicunt, qui in sanctis suis talia facit miracula. [...]

Pyhä armo tahtoo antaa hurskaita lahjoja – maailmalle

ja kunniakseen lahjoittaa uusia iloja – maailmalle.

Se tahtoo tuoda uuden valon, tahtonsa – maailmalle.

Se tahtoo suoda kaiken kirkkaan ja loistavan – maailmalle,

karkottaa kaiken väärän ja rikollisen – maailmasta,

karkottaa kaiken alhaisen ja kaiken sairaan – maailmasta,

karkottaa pakanalliset epäjumalat ja väärät pyhäköt – maailmasta.

Se tahtoo suoda kasteen pyhät lahjat liiviläisille – maille;

se tahtoo antaa kasteen pyhyyden ja taivaalliset lahjat – maailmalle;

se tahtoo antaa ihanimmat lahjat ja taivaalliset palkinnot – maailmalle.

Oi pyhä armo, niin hurskaita lahjoja – armollisena anna sä meille.

Tämä uusi valo, niin suuri ilo – armollisena anna sä meille.

Kaikkea puhdasta ja kaikkea loistavaa – armollisena anna sä meille;

kaikkea hyvää, kaikkea hurskasta ja uutta – armollisena anna sä meille.

Voittaa pahuus ja jättää paheet – armollisena anna sä meidän;

pyyhkiä pois likainen ja karkottaa sairaus – anna armollisena meidän;

halveksia pahaa ja oppia hyvää – anna armollisena meidän.

Ihanimmat lahjat ja taivaalliset palkinnot – anna armollisena sä meille.

Pakanakansoille levittää sinun pyhä tahtosi – anna armollisena sä meidän;

näille pakanakansoille antaa kasteen lahjat – anna armollisena sä meidän;

sinun töittesi kunniaa pakanakansoille julistaa – anna armollisena sä meidän.

Vihollisen lihan taistelut voittaa – anna armollisena sä meidän;

maallista halveksia ja tähtiin nousta – anna armollisena sä meidän.

Riemulliset voitot ja tulevat ilot – anna armollisena sä meille.¹

1 Latinankielisessä runossa jokainen ensimmäisen säkeistön säe päättyy sanaan terris ja jokainen toisen säkeistön säe sanoihin da pia nobis. Suomentajien huomautus.   

I Ensimmäinen kirja. Liivinmaa

I.1. Ensimmäinen piispa Meinhard

Muistaen Rahabia¹ ja Babyloniaa, nimittäin pakanuuden sekasortoa, Jumalallinen kaitselmus on meidän nykyisinä aikoinamme herättänyt rakkautensa tulella epäjumalia palvovat liiviläiset pakanuuden ja synnin unesta seuraavalla tavalla.

I.2.

Segebergin luostarissa oli elämäntavoiltaan kunnioitettava ja kunnianarvoisan harmaatukkainen mies, pyhän Augustinuksen veljeskunnan pappi. Hän tuli kauppiasseurueen mukana Liivinmaalle vilpittömästi Kristuksen tahdosta ja yksistään saarnaamistarkoituksessa. Saksalaiskauppiailla, jotka olivat liiviläisten kanssa tuttavallisissa väleissä, oli näet usein tapana purjehtia Väinäjokea pitkin Liivinmaalle.

I.3.

Tämä pappi sai luvan sekä lisäksi lahjoja Polotskin ruhtinaalta Vladimirilta, jolle siihen asti yhä pakanoina elävät liiviläiset maksoivat veroa, ja ryhtyi rohkeasti pyhään tehtäväänsä saarnaten liiviläisille ja rakentaen kirkon Ykskylän kylään.

I.4.

Tästä kylästä kastettiin ensimmäisenä Ilo, Kulevanen isä, ja Wieco, Alon isä, muiden seuratessa kukin vuorollaan.

I.5.

Seuraavana talvena liettualaiset hävittivät Liivinmaata ja veivät runsaasti vankeja mukanaan. Heidän raivoaan välttääkseen saarnaaja hakeutui ykskyläläisten kanssa metsien suojaan. Kun liettualaiset olivat poistuneet, moitti Meinhard liiviläisiä siitä, etteivät nämä tyhmyyksissään olleet rakentaneet mitään linnoituksia. Hän lupasi, että heille rakennettaisiin linna, jos he päättäisivät tunnustautua Jumalan lapsiksi ja elää sen mukaisesti. Se sopi heille, ja he lupasivat valalla vahvistaen ottaa vastaan kasteen.

I.6.

Niinpä seuraavana kesänä tuotiin Gotlannista muurareita. Sillä välin liiviläiset vahvistivat toistamiseen vilpittömän tarkoituksensa tulla uskoon. Ennen Ykskylän linnan rakennustöiden aloittamista kastettiin osa kansaa, ja koko yhteisö lupasi, tosin petollisesti, ottaa kasteen sitten, kun linna olisi valmistunut. Niin muurit kohosivat perustuksista. Viidesosa linnaa valmistui saarnaajan varoilla ja tuli siten hänen omistukseensa, kun hän oli ensin ostanut maan, jolle kirkko perustettiin. Kun linna viimein oli valmis, kastetut lankesivat uudelleen ja ne, joita ei ollut vielä kastettu, kieltäytyivät ottamasta uskoa vastaan. Meinhard ei kuitenkaan luopunut aloittamastaan työstä. Niihin aikoihin naapuripakanakansa, semgallit, jotka olivat kuulleet kivirakennuksen pystyttämisestä, ilmestyivät paikalle mukanaan pitkiä laivaköysiä. He eivät tienneet, että kivet oli muurattu yhteen sementillä, ja tyhmyyttään he kuvittelivat voivansa vetää linnan Väinäjokeen. Ballistariukset kuitenkin haavoittivat heitä, ja he vetäytyivät tappioita kärsineinä pois.

I.7.

Naapurikyläläiset Holmista petkuttivat Meinhardia samanlaisella lupauksella ja linnansa saatuaan hyötyivät näin viekkaudestaan. Heistä otti kasteen vastaan ensimmäiseksi kuusi, kuka missäkin tarkoituksessa. Heidän nimensä ovat Wiljendi, Uldenago, Wade, Waldeko, Gerweder ja Wieco.

I.8.

Kahden edellä mainitun linnan rakentamisen välisenä aikana Bremenin arkkipiispa² vihki Meinhardin piispaksi.

I.9.

Kun toinen linna oli valmistunut, he pahuudessaan unohtivat valansa ja pettivät antamansa lupauksen: yksikään ei ottanut uskoa vastaan. Ei ollut ihme, että saarnaajan mieli järkkyi, varsinkin kun liiviläiset, jotka ryöstivät vähitellen hänen omaisuutensa ja hakkasivat hänen palvelusväkeään, päättivät karkottaa hänet alueeltaan. Koska he olivat saaneet kasteen vedessä, he arvelivat voivansa poistaa sen itsestään peseytymällä Väinäjoessa ja lähettää sen sitten takaisin Saksaan.

I.10.

Piispalla oli työtoverina evankeliumissa sisterssiläisen veljeskunnan munkki, sittemmin Viron piispa, veli Teoderik. Hänet Turaidan liiviläiset uhkasivat uhrata jumalilleen, koska hänen pelloillaan vilja oli runsaampaa, kun taas heidän oma viljansa tuhoutui rankkasateen aiheuttamissa tulvissa. Kansa kokoontui yhteen, ja arvan avulla tiedusteltiin jumalien tahtoa uhraamisesta. Keihäs asetettiin paikalleen maahan, hevonen astui esiin ja nosti edelle sen jalan, joka määräsi Jumalan tahdon mukaisesti elämästä. Veli rukoili ääneen ja siunasi käsillään. Pakanapappi vakuutti, että kristittyjen jumala istui hevosen selässä ja ohjasi hevosen jalkaa astumaan eteenpäin. Sen vuoksi hevosen selkää oli pyyhittävä, jolloin jumala putoaisi maahan. Kun niin oli tehty, hevonen nosti uudelleen keihään yli ensimmäiseksi elämää tuovan jalan, ja veli Teoderik säilytti henkensä. Kun veli Teoderik oli lähetetty Viroon, hän joutui Johannes Kastajan päivänä³ sattuneen auringonpimennyksen takia kuolemanvaaraan, koska pakanat sanoivat, että Teoderik itse söi auringon suihinsa. Samoihin aikoihin eräs haavoittunut Turaidan liiviläinen pyysi veli Teoderikia parantamaan hänet luvaten antaa kastaa itsensä, mikäli paranisi. Vaikka veli ei tuntenut yrttien vaikutuksia, hän survoi niitä yhteen ja Jumalan nimeä avukseen kutsuen paransi potilaan sekä ruumiillisesti että – kasteen kautta – henkisesti. Tämä mies oli Turaidassa ensimmäinen, joka otti vastaan kristinuskon. Myös eräs sairas mies kutsui veli Teoderikin luokseen ja pyysi kastetta, mutta vaimoväen hävytön itsepäisyys esti hänen pyhän aikeensa. Mutta kun sairaus paheni, vaimoväen epäuskoisuus voitettiin, ja sairas mies kastettiin ja uskottiin rukouksin Jumalan haltuun. Kun hän kuoli, näki eräs käännynnäinen seitsemän mailin päässä enkelien vievän hänen sielunsa taivaaseen.

I.11.

Nähtyään liiviläisten itsepintaisuuden ja työnsä turhuuden piispa Meinhard kokosi papit ja munkkiveljet luokseen. Tarkoituksenaan palata kotiin hän lähti kauppiaiden laivoille, joiden oli määrä lähteä Gotlantiin jo pääsiäisenä.⁴ Tästä syystä viekkaat liiviläiset pelästyivät ja alkoivat epäillä, että kristittyjen sotajoukko hyökkäisi heidän kimppuunsa. Siksi he vilppien, kyynelien ja monien muiden keinojen avulla yrittivät teeskennellä ja kutsua piispan takaisin sanoen, kuten sanottiin muinoin pyhälle Martille, vaikkakin eri tarkoituksella: ”Miksi hylkäät meidät, isä, tai kenen huostaan jätät meidät hylätyt? Sillä eikö paimen vetäytymällä aseta lampaansa vaarallisesti alttiiksi susien kidoille.” Ja toistamiseen nämä liiviläiset lupasivat ottaa uskon täydellisesti vastaan. Viaton uskoo kaiken minkä kuulee,⁵ ja niin piispa kauppiaiden neuvosta palasi takaisin liiviläisten seurassa saatuaan ensin lupauksen, että hänen turvakseen toimitettaisiin sotajoukko. Nimittäin eräät saksalaiset ja useat tanskalaiset, norjalaiset ja muiden yksittäisten maiden kansalaiset olivat luvanneet toimittaa sotajoukon, mikäli tarvetta ilmenisi. Kauppiaiden lähdön jälkeen holmilaiset tervehtivät palaavaa piispaa Juudaksen tervehdyksellä ja mielellä sanoen: ”Terve rabbi”, ja tiedustelivat millä hinnalla suolaa ja watmalia⁶ ostettiin Gotlannissa. Katkeruus sydämessään piispa itki, meni Ykskylään ja asettui taloonsa. Hän määräsi päivän, jolloin kansan tulisi kokoontua ja hän muistuttaisi heitä heidän antamastaan lupauksesta. He eivät piitanneet määräpäivästä eivätkä täyttäneet lupaustaan. Tästä syystä piispa neuvotteli omiensa kanssa ja päätti lähteä Viroon jatkaakseen sieltä Gotlantiin niiden kauppiaiden seurassa, jotka olivat siellä talvehtimassa. Sillä välin liiviläiset suunnittelivat surmaavansa piispan matkalla, mutta turaidalainen Anno varoitti häntä ennalta ja kehotti häntä palaamaan takaisin. Niinpä piispa palasi Ykskylään täysin neuvottomana ja kykenemättömänä pakenemaan maasta.

I.12.

Sieltä hän lähetti salaa viestinviejänsä, veli Teoderikin Turaidasta, kysymään herra paavilta⁷ neuvoa. Koska Teoderik tajusi, ettei pystyisi muilla keinoin poistumaan maasta, hän vältti liiviläisten salahankkeet hurskaalla petoksella: hevosella ratsastaen ja stolaa, kirjaa ja vihkivettä mukanaan kantaen hän oli menevinään tervehtimään sairasta. Tämän hän ilmoitti matkansa syyksi niille tiellään kohtaamille, jotka sitä tiedustelivat. Siten hän pääsi pakenemaan maasta ja saapui paavin luo. Kun paavi oli kuullut kastettujen lukumäärän, hän oli sitä mieltä, että heitä ei pitänyt unohtaa, ja määräsi, että kastetut tuli pakottaa noudattamaan uskoa, johon he olivat omasta tahdostaan lupautuneet. Niinpä hän myönsi täyden syntien anteeksiannon kaikille niille, jotka ottaisivat vastaan ristin ja lähtisivät herättämään tuon hiljattain perustetun kirkon uudelleen uskoon.

I.13.

Jo noihin aikoihin piispa Meinhard oli ryhtynyt Ruotsin herttuan,⁸ saksalaisten ja gotlantilaisten kanssa sotaan kuurilaisia vastaan. Myrsky heitti heidät kuitenkin takaisin, ja he nousivat maihin Virumaalla, Viron maakunnassa, ja tuhosivat maata kolmen päivän ajan. Kun virumaalaiset kuitenkin neuvottelivat uskon vastaanottamisesta, herttua, joka otti heiltä mieluummin vastaan veroa, nosti purjeet ja lähti saksalaisten kiusaksi pois.

I.14.

Sillä välin hurskas piispa Meinhard kaatui monien vaivojen ja kärsimysten jälkeen sairasvuoteelle. Koska hän tajusi kuolevansa, hän kutsui luokseen liiviläisten ja turaidalaisten vanhimmat ja kysyi heiltä, halusivatko he hänen kuolemansa jälkeen olla ilman piispaa. Mutta he vakuuttivat yksissä tuumin haluavansa mieluummin iloita piispan ja isän läsnäolosta. Pian tämän jälkeen piispa päätti päivänsä.

II Toinen kirja. Piispa Bertold

II.1. Piispa Bertoldin vihkiminen

Kun hautajaisia oli vietetty tapojen mukaisesti ja piispa oli haudattu liiviläisten teeskenneltyjen valitusten ja kyynelten saattelemana, neuvoteltiin hänen seuraajastaan ja Bremenin arkkipiispaa pyydettiin lähettämään sopiva henkilö. Tarjolla oli sisterssiläisen veljeskunnan kunnianarvoisa jäsen, Loccumin apotti Bertold. Aluksi hän ei halunnut lähteä, mutta taipui sitten arkkipiispan pyyntöihin ja otti vastaan saarnaamisen ikeen.

II.2.

Tultuaan piispaksi Bertold turvasi itsensä Herran huomaan ja päätti kokeilla onneaan lähtemällä ensin ilman sotaväkeä. Hän lähti Liivinmaalle, tuli Ykskylään, otti haltuunsa kirkon omaisuuden ja kutsui luokseen kaikki merkittävimmät henkilöt, niin pakanat kuin kristityt. Juoman, ruoan ja lahjojen avulla hän pyrki tyynnyttämään heidän mielensä ja sanoi tulleensa heidän omasta kutsustaan ja seuraavansa edeltäjäänsä piispanistuimelle. Aluksi he olivat hänelle ystävällisiä, mutta Holmin kalmiston vihkiäisissä he riitelivät keskenään, sillä osa heistä halusi polttaa piispan kirkkoon, osa taas surmata, ja osa hukuttaa. He väittivät, että piispan tulo oli syy heidän puutteeseensa.

II.3.

Kun piispa oli puntaroinut mielessään näitä alkuvaikeuksia, hän astui salaa laivaan ja palasi Gotlantiin, kulki edelleen Saksiin ja valitti liiviläisten kirkon sortumisesta paaville, arkkipiispalle ja kaikille kristityille. Paavi myönsi syntien anteeksiannon kaikille, jotka ottaisivat ristin merkin ja tarttuisivat aseisiin petollisia liiviläisiä vastaan. Hän lähetti tätä asiaa koskevan kirjeen piispa Bertoldille, kuten oli lähettänyt hänen edeltäjälleenkin.

II.4.

Niin piispa kokosi miehiä mukaansa, tuli sotajoukon kanssa Liivinmaalle ja suuntasi kohti Holmin linnaa, joka sijaitsee keskellä jokea. Siellä hän lähetti tiedustelijan veden yli kysymään, halusivatko holmilaiset päättää ottaa uskon vastaan ja pysyä siinä. He tekivät tiettäväksi, etteivät he halunneet tunnustaa uskoa eivätkä pysyä siinä. Koska piispa oli jättänyt ajattelemattomuuksissaan laivat jälkeensä, ei hän kyennyt vahingoittamaan heitä. Niinpä hän palasi sotajoukon kanssa Riian paikkeille ja neuvotteli miestensä kanssa, mitä tulisi tehdä.

II.5.

Sillä välin kaikki liiviläiset kokoontuivat piispaa vastaan ja asettuivat taisteluvalmiina asemiin Riikavuoren toiselle puolen. He lähettivät kuitenkin piispalle viestin ja kysyivät, miksi hän oli johtanut sotajoukon heitä vastaan. Piispa vastasi syyksi sen, että he olivat kääntyneet useita kertoja uskosta takaisin pakanuuteen niin kuin koirat, jotka palaavat oksennukselleen.⁹ Siihen liiviläiset sanoivat: ”Emme tee enää niin. Lähetä sinä vain sotajoukkosi pois ja palaa miestesi kanssa rauhassa piispanistuimellesi! Ne, jotka ovat ottaneet uskon vastaan, pakota säilyttämään se! Taivuta muut uskoon sanoin, älä ruoskin!” Piispa vaati tämän vakuudeksi heidän poikiaan panttivangeiksi, mutta he kieltäytyivät ehdottomasti luovuttamasta näitä. Sillä välin liiviläiset ehdottivat lyhyttä aselepoa voidakseen koota lisäjoukkoja, ja rauha vahvistettiin tavan mukaisesti vaihtamalla keihäitä puolin ja toisin. Tämän rauhan aikana liiviläiset surmasivat monia saksalaisia, jotka olivat etsimässä hevosille rehua. Sen nähtyään piispa lähetti heidän keihäänsä takaisin ja perui rauhan.

II.6. Piispa Bertoldin taistelu ja hänen kuolemansa

Liiviläiset huusivat ja elämöivät pakanalliseen tapaansa. Vastapuolella saksilaisten rintama aseistautui taistelua varten, ja he syöksyivät hyökkäykseen pakanoita vastaan. Liiviläiset pakenivat. Piispa ei onnistunut pidättelemään hevosensa vauhtia ja joutui sen tähden pakenevien sekaan. Kaksi liiviläistä otti hänet kiinni, ja kolmas, nimeltään Imaut, lävisti keihäällä hänen selkänsä, ja muut raatelivat hänet jäsen jäseneltä. Liiviläiset pakenivat päistikkaa peläten sotajoukon seuraavan heitä, koska he näkivät yhden kuolleen saksalaissotilaan kypärän, jonka tämän liiviläinen surmaaja oli laittanut omaan päähänsä. Menetettyään johtajansa kristittyjen sotajoukko joutui syvän sekaannuksen valtaan. He hävittivät liiviläisten viljelyksiä niin ratsain kuin laivoista käsin, niin tulella kuin miekalla.

II.7. Holmilaisten ja ykskyläläisten kaste

Kun liiviläiset olivat nähneet tämän, he uusivat rauhan välttääkseen vielä suuremmat tuhot ja kutsuivat kirkonmiehet luokseen. Ensimmäisenä päivänä Holmissa kastettiin noin viisikymmentä. Seuraavana päivänä Ykskylässä noin sata kääntyi uskoon. Linnoihin otettiin pappeja, ja kunkin papin ylläpitämiseksi säädettiin vuosittain maksettava vakanmitta¹⁰ viljaa jokaisesta koukusta.¹¹ Tämän jälkeen sotajoukko rauhoittui ja valmistautui lähtemään pois.

II.8.

Koska liiviläiset olivat menettäneet paimenensa, he lähettivät pappien ja munkkiveljien neuvosta viestinviejiä Saksaan saadakseen uuden seuraajan. Ja niin saksilaisten joukko palasi kotiin epävarmaan rauhaan luottaen. Papit jäivät, samoin jäi yksi kauppalaiva. Tuskin oli tuuli puhaltanut purjeisiin, niin katso, petolliset liiviläiset lähtivät totutuista saunoistaan ja valelivat itsensä Väinäjoen vedellä sanoen: ”Nyt pesemme joen vedellä kasteen ja koko kristinuskon pois, hylkäämme vastaanottamamme uskon ja lähetämme sen kotiin palaavien saksilaisten perään.” Poismatkustaneet saksilaiset olivat veistäneet erään puun oksalle ihmisen päätä muistuttavan hahmon. Liiviläiset arvelivat sen olevan saksilaisten jumala ja uskoivat, että se toisi heille tulvan ja kulkutaudin. He keittivät tapansa mukaan sahtia ja joivat sen yhdessä. Neuvottelun jälkeen he ottivat pään alas puusta, laittoivat sen lautaksi sitomiensa puiden päälle ja lähettivät sen, ikään kuin saksilaisten jumalan, yhdessä kristinuskon kanssa niiden perään, jotka olivat palaamassa meren yli Gotlantiin.

II.9.

Kuukauden kuluttua liiviläiset rikkoivat rauhan ja vangitsivat munkkiveljet, pahoinpitelivät heidät, kävivät heidän omaisuutensa käsiksi ja ryöstivät sen väkivalloin. Koska myös hevoset vietiin, pellot jäivät viljelemättä. Sen tähden kirkko kärsi vahinkoa lähes kahdensadan markan arvosta. Niinpä papit pakenivat Ykskylästä Holmiin tietämättä, minkä kohtalon tai paikan huomaan heidän pitäisi turvautua.

II.10.

Seuraavana paastonaikana¹² liiviläisten yhteinen kokous päätti, että jokaista pappia, joka olisi maassa pääsiäisen¹³ jälkeen, rangaistaisiin kuolemalla. Papit lähtivät Saksiin, mutta eivät yksinomaan kuoleman pelosta, vaan myös etsiäkseen uuden paimenen. Liiviläiset päättivät surmata myös maahan jääneet kauppiaat. Mutta kauppiaat pelastivat henkensä antamalla lahjoja liiviläisten vanhimmille.

III Kolmas kirja. Piispa Albert

III.1.

Herran vuonna 1198¹⁴ kunnianarvoisa Bremenin kaniikki¹⁵ Albert vihittiin piispaksi.

III.2.

Vihkimistä seuranneena kesänä hän meni Gotlantiin, missä hän merkitsi noin viisisataa miestä ristin merkillä Liivinmaalle menoa varten. Sieltä hän kulki Tanskan halki ja sai lahjoja kuningas Knuutilta, herttua Valdemarilta ja arkkipiispa Absalonilta. Palattuaan Saksaan hän merkitsi jouluna useita miehiä ristin merkillä Magdeburgissa. Siellä kruunattiin kuningas Filip¹⁶ vaimoineen. Tältä kuninkaalta kysyttiin, tuliko Liivinmaalle menevien ristiretkeläisten omaisuus asettaa paavin suojelukseen samalla tavoin kuin Jerusalemiin matkaavien omaisuus. Hänen vastauksensa oli, että se kuului paavin suojelukseen. Paavihan määräsi Liivinmaalle suuntautuvalle ristiretkelle täyden syntien anteeksiannon ja teki sen siten samanarvoiseksi Jerusalemin pyhiinvaelluksen kanssa.

[...]

VII

VII.1. Viides vuosi

Piispankautensa viidentenä vuonna piispa palasi Saksasta ja toi mukanaan aatelismiehiä, Arnold von Meiendorfin, Bernhard von Seehausenin, oman veljensä Teoderikin¹ ja useita muita kunniallisia miehiä ja ritareita. Jumalan tähden hän ei pelännyt kohdata myötä- eikä vastoinkäymisiä näiden miesten seurassa, vaan jättäytyi myrskyävän meren haltuun. Lähestyessään Tanskan valtakuntaan kuuluvaa Listerbyn maakuntaa hän kohtasi Saarenmaalta kotoisin olevia virolaisia pakanauskoisia ja heidän kuusitoista laivaansa. Kuten sekä virolaisilla että kuurilaisilla pakanoilla oli ollut tapana siihen asti tehdä Tanskan kuningaskunnassa ja Ruotsissa, olivat nämäkin hiljattain polttaneet kirkon, surmanneet ihmisiä, ottaneet muutamia panttivankeja, tuhonneet maata sekä kuljettaneet pois kirkonkellot ja irtaimistoa. Ristiretkeläiset aseistautuivat kostaakseen kristittyjen kärsimät vahingot. Koska pakanat pelkäsivät valtavasti ja tiesivät, että kristityt olivat purjehtimassa Liivinmaalle, he valehtelivat tehneensä rauhan riikalaisten kanssa. Kristityt uskoivat heitä, ja he pääsivät sillä kertaa pakenemaan kristittyjen käsistä. Heidän petoksensa ei kuitenkaan tuottanut heille mitään hyötyä, sillä he lankesivat myöhemmin samaan, heitä varten valmistettuun ansaan.

VII.2. Ristiretkeläisten ja virolaisten merellä käymä kahakka

Jumalan johdatuksella saapuivat ristiretkeläiset turvallisesti ja vahingoittumattomina Visbyhyn. Sen asukkaat ja siellä olevat vieraat ottivat heidät iloiten vastaan. Joitakin päiviä myöhemmin saapuivat virolaiset koko ryöstösaalis mukanaan. Kun ristiretkeläiset näkivät heidän purjehtivan, he moittivat asukkaita ja kauppiaita siitä, että nämä sallivat Kristuksen nimen vihollisten tulla kaikessa rauhassa omaan satamaansa. Koska visbyläiset olivat olevinaan samaa mieltä, mutta todellisuudessa halusivat mieluummin nauttia varmasta rauhasta virolaisten kanssa, kääntyivät ristiretkeläiset piispansa puoleen ja pyysivät häneltä lupaa taistella itse virolaisia vastaan. Piispa ymmärsi heidän halukkuutensa, mutta koetti saada heidät luopumaan aikeestaan, koska viholliset mahdollisesti vaarantaisivat taistelussa ristiretkeläisten hengen ja koska heidän tuloaan odottava pakanakansojen keskuuteen perustettu kirkko ei kykenisi korvaamaan heidän kärsimiään menetyksiä. Mutta ristiretkeläiset painostivat itsepintaisesti piispaa ja luottaen lujasti Jumalan laupeuteen he kieltäytyivät luopumasta aikeestaan. He vakuuttivat, että virolaisten ja liiviläisten pakanoiden välillä ei ollut mitään eroa, ja pyysivät, että piispa myöntyisi heidän pyyntöönsä ja katsoisi tämän taistelun veloitukseksi heidän synneistään. Kun piispa näki heidän päättäväisyytensä, hän arveli, että olisi parempi käydä taisteluun luvallisesti, olihan kuuliaisuus parempi kuin uhri.² Niin hän myöntyi ristiretkeläisten tahtoon käydä miehekkäästi taisteluun pakanoita vastaan syntien anteeksisaamiseksi, kuten he olivat pyytäneet. Rohkeasti ristiretkeläiset valmistautuivat kilvan taisteluun Kristuksen nimen puolesta. He vyöttäytyivät tehokkaasti aseisiinsa ja varustivat kiireesti laivat, joilla aikoivat lähteä. Kun virolaiset huomasivat sen vastakkaiselta puolelta, he päästivät kahdeksan sotalaivaa hieman muista irralleen. He arvelivat voivansa piirittää ristiretkeläiset keskelleen ja saada siten heitä itseään vastaan varustetut laivat haltuunsa. Saksalaiset hyökkäsivät rajusti virolaisten kimppuun ja nousivat kahteen heidän sotalaivoistaan, joissa he surmasivat kuusikymmentä miestä. Laivat, joihin kellot, pappien asut ja kristityt panttivangit oli lastattu, kuljetettiin Visbyhyn. Eräs hyvin voimakas saksalaismies hyppäsi kolmanteen sotalaivaan. Hän piti paljastettua miekkaa molemmissa käsissään ja sinne tänne lyöden kaatoi yksin kaksikymmentäkaksi vihollista. Kun tämä saksalaismies ylitti omia voimiaan verilöylyn tiimellyksissä, kahdeksan yhä elossa olevaa virolaismiestä nosti purjeen ylös, tuuli täytti purjeen, ja mies vietiin vangiksi. Kun virolaisten laivat myöhemmin kokoontuivat yhteen, hänet surmattiin ja laiva poltettiin, koska siinä oli liian vähän miehistöä. Näiden kunniakkaiden tekojen jälkeen kaikki ristiretkeläiset kiittivät kaikkivoipaa Jumalaa heille suodusta voitosta. Piispa lähetti pakanoiden tanskalaisilta ryöstämät ihmiset ja tavarat kunnianarvoisalle Lundin arkkipiispa Andreakselle.³ Haluamatta viipyä enää kauempaa Visbyssä ristiretkeläiset jatkoivat matkaansa ja saapuivat perille Riikaan. Riian asukkaat ja muut siellä oleskelevat riemuitsivat suuresti heidän tulostaan ja menivät heitä vastaan. He kunnioittivat piispaa ja hänen koko seuruettaan vastaanottamalla heidät kantaen mukanaan pyhäinjäännöksiä.

VII.3. Kaupon ja veli Teoderikin matka paavin luo

Näiden tapahtumien jälkeen matkusti veli Teoderik Saksaan niiden ristiretkeläisten kanssa, jotka olivat sen vuoden ajan palvelleet Jumalaa Liivinmaalla ristin alaisuudessa. Hän otti mukaansa erään Kauppo-nimisen liiviläisen, joka oli eräänlainen Turaidan liiviläisten kuningas ja heimon vanhin. Kun he olivat kulkeneet miltei koko Saksan läpi, Teoderik johdatti Kaupon lopulta Roomaan ja esitteli hänet paaville. Paavi otti hänet erittäin hyväntahtoisesti vastaan, suuteli häntä, tiedusteli häneltä perinpohjaisesti Liivinmaalla asuvien kansojen tilanteesta ja kiitti suuresti Jumalaa liiviläisten heimon kääntymisestä kristinuskoon. Muutamia päiviä myöhemmin kunnianarvoisa paavi Innocentius ojensi Kaupolle lahjan, nimittäin sata kultarahaa, ja koska Kauppo halusi palata Saksaan, hän hyvästeli tämän suuressa rakkaudessa ja siunasi hänet. Veli Teoderikin välityksellä paavi lähetti liiviläisten piispalle autuaan paavi Gregoriuksen käsin kirjoittaman Raamatun.⁴

VII.4. Polotskin ruhtinaan sotaretki Ykskylää vastaan

Samana kesänä Polotskin ruhtinas tunkeutui odottamatta sotajoukkoineen Liivinmaalle ja hyökkäsi Ykskylän linnaa vastaan. Liiviläiset eivät uskaltaneet taistella ilman puolustusaseita häntä vastaan ja lupasivat antaa hänelle rahaa. Ruhtinas hyväksyi tarjouksen ja keskeytti piirityksen. Sillä välin eräät piispan lähettämät, ballistoilla ja sotakalustolla varustetut saksalaiset miehittivät edeltä Holmin linnan. Kun ruhtinas tuli sinne valloittamaan linnaa, saksalaiset haavoittivat monia hevosia ja ajoivat pakoon venäläiset, jotka eivät nuolien vuoksi uskaltaneet ylittää Väinäjokea.

VII.5. Ruhtinas Vsevolod ja liettualaiset vangitsevat papit ja ryöstävät karjan

Gerziken ruhtinas puolestaan kulki liettualaisten kanssa edelleen Riikaan ryöstäen kaupunkilaisten karjaa laitumilta. Hän otti vangiksi kaksi pappia, Johannes von Vechtan ja Volkhard von Harpstedtin, joka oli ristiretkeläisten kanssa hakkaamassa metsää Vanhan Vuoren lähettyvillä. Lisäksi hän surmasi Teoderik Brudegamen, joka ajoi kaupunkilaisten kanssa häntä takaa.

VII.6. Jumalaisen ihmeen kautta pidentynyt papin ruumisarkku

Samoihin aikoihin eräs munkki nimeltään Sifrid toimitti antaumuksellisesti hänelle uskottua sielunhoidon tehtävää pappisvirassaan Holmin kihlakunnassa. Hän omistautui yötä päivää Jumalan palvelemiseen ja opetti liiviläisiä oman hyvän elämäntapansa esimerkillä. Viimein pitkäaikaisen uurastuksen päätteeksi Jumala saattoi hänen elämänsä onnelliseen loppuun, ja hän kuoli. Uskovien tavan mukaan kristityksi kääntyneiden joukko kantoi hänen ruumiinsa kirkkoon ja saattoi hänet kyynelin haudanlepoon. Valmistaessaan hänelle – niin kuin pojat rakastetulle isälleen – ruumisarkkua hyvästä puusta he havaitsivat, että yksi kantta varten hakatuista lankuista oli kokonaisen jalan verran liian lyhyt. Tästä hämmentyneinä he etsivät kauan puuta, jolla lankun voisi pidentää. Löydettyään lopulta puun he muokkasivat sitä tarkoituksenaan liittää se edellä mainittuun lankkuun nauloilla. Mutta ensin he asettivat puun ruumisarkulle ja tarkemmin katsoessaan näkivät, että alkuperäinen lankku oli pidentynyt, ei ihmisen vaan jumalallisen taidon avulla, ja lopputuloksena oli heidän alkuperäisen toiveensa mukainen ensiluokkainen ruumisarkku. Tästä riemastuneina seurakuntalaiset heittivät tarpeettomaksi käyneen puupalan pois. He hautasivat uskovaisten tapaan paimenensa ja kiittivät Jumalaa, joka tekee pyhilleen sellaisia ihmeitä. [...]

1 Egypti.

2 Hartwig II (1184–1207).

3 Tarkalleen ottaen 23.6.1191.

4 2.4.1195.

5 Vrt. Sananl. 14:15.

6 Latinalaisessa tekstissä käytetty sanaa watmal, ’sarka’. Suomentajien huomautus.

7 Celestinus III (1191–1198).

8 Jaarli Birger Brosa.

9 Vrt. Sananl. 26:11.

10 Lat. mensura, ’vakka’, n. 50 l. Suomentajien huomautus.

11 Lat. aratrum (’aura’) tarkoittaa tässä auranalaa, toisten mukaan koukkua. Vrt. X.13. Suomentajien huomautus.

12 Paastonaika alkoi 3.3.1199.

13 18.4.1199.

14 Oik. 1199.

15 Bremenin arkkihiippakunnan tuomiokapitulin jäsen.

16 Saksan kuningas Filip Schwabenilainen.

Grib arī jaunus priekus sev pašam par slavu sniegt zemei,

Jaunu gaismu un savu dižumu pavērt grib zemei,

Visu skaidro un visu spožo pavērt grib zemei,

Visu ļauno un nekrietno visu noņemt grib zemei,

Visu netīro, slimīgo visu noņemt grib zemei,

Mānīgos elkus un viltus tempļus noņemt grib zemei,

Kristības svētās veltes grib dāvāt lībiešu zemei,

Svētu veldzi un debesu veltes dāvāt grib zemei,

Lieliskas dāvanas sniegt un debesu balvas grib zemei,

Tad, ai, vēlīgais žēlums, šīs veltes mums vēlīgi atļauj,

Jauno gaismu un priekus tik lielos mums vēlīgi atļauj,

Visu skaidro un visu spožo mums vēlīgi atļauj

Visu, kas labs un kas svēts, un kas jauns, mums vēlīgi atļauj,

Ļaunumu uzveikt un nekrietno atmest mums vēlīgi atļauj,

Netīro izdeldēt, slimīgo izskaust mums vēlīgi atauj,

Ļauno nicināt, mācīties labo mums vēlīgi atļauj,

Lieliskās dāvanas, debesu veltes mums vēlīgi atļauj,

Pagāniem pavērt dižumu tavu mums vēlīgi atļauj,

Sniegt šiem pagāniem kristības veltes mums vēlīgi atļauj,

Arī teikt tavu veikumu savu mums vēlīgi atļauj,

Pārspēt naidnieku miesīgo spēku mums vēlīgi atļauj

Nicīgo nievāt un debesup celties mums vēlīgi atļauj,

Līksmas uzvaras, nākotnē priekus mums vēlīgi atļauj!

PIRMĀ GRĀMATA. PAR LĪVZEMI[1]

I

1. PAR PIRMO BĪSKAPU MEINARDU.[2] Dievišķā providence, atcerēdamās Rahabu[3] un Bābeli[4], tas ir, nomaldījušos pagānus, mūsu, jaunajos, laikos ar savas mīlestības uguni šādi atmodinājusi elku pielūdzējus līvus[5] no elkdievības un grēku miega.

2. Zēgebergas klosterī[6] bija kāds cienījamas dzīves un godājama sirmuma vīrs, Svētā Augustīna ordeņa[7] priesteris. Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Līvzemē kopā ar tirgotājiem, jo vācu[8] tirgotāji, [49.lpp.] ko ar līviem saistīja draudzības saites, mēdza bieži, braukdami kuģos pa Daugavas upi[9], apmeklēt Līvzemi.

3. [1184.] Dabūjis atļauju no Polockas kņaza Vladimira[10], kam līvi, kuri vēl bija pagāni, maksāja meslus, un reizē arī saņēmis no viņa dāvanas, minētais priesteris drosmīgi stājās pie Dievam tīkamā darba, sludinādams līviem un uzceldams baznīcu Ikšķiles ciemā.[11]

4. No šī ciema vispirms tika kristīti Ilo[12], Kulevenes[13] tēvs, un Vieco[14], Alo[15] tēvs, un tiem savukārt sekoja citi.

5. [1185. ap februāri] Nākamajā ziemā lietuvji[16] nopostīja Līvzemi un ļoti daudzus aizveda gūstā. Glābdamies no viņu niknuma, sludinātājs kopā ar ikšķiliešiem patvērās mežos. Pēc lietuvju atkāpšanās minētais Meinards pārmeta līviem muļķību, tāpēc ka viņiem neesot nekādu nocietinājumu[17], un apsolīja, ka viņiem tikšot uzceltas pilis, ja viņi nolemšot kļūt par Dieva bērniem un tādi būt. Viņi piekrita, apsolīja to un ar zvērestu apstiprināja, ka pieņemšot kristību.

6. [vasarā] Tad nu nākamajā vasarā no Gotlandes[18] tika atvesti dzirkaļi. Pa tam līvi vēlreiz apliecināja savu ciešo vēlēšanos pieņemt ticību. Pirms iesāka celt Ikšķiles pili[19] daļa tautas tika kristīta un visi pārējie apsolīja - tiesa, melīgi -, ka kristīšoties pēc pils pabeigšanas. Tā nu virs pamatiem pacēlās mūri. Pils piektā daļa tika celta par sludinātāja līdzekļiem un līdz ar to kļuva par viņa īpašumu; zemi baznīcas celšanai viņš bija nopircis jau iepriekš. Kad pils beidzot nāca gatava, kristītie atkal atkrita, bet vēl neatdzimušie[20] atteicās pieņemt ticību. Tomēr Meinards no sava nodoma neatteicās. Tobrīd zemgaļi[21], kaimiņi pagāni, izdzirduši par akmeņu celtni un nezinādami, ka akmeņi sastiprināti ar javu, ieradās ar garām kuģu tauvām un savā vientiesībā domāja pili ievilkt Daugavā,[22] bet, stopnieku[23] ievainoti un cietuši zaudējumus, atkāpās.

7. Kaimiņi salieši[24] maldināja Meinardu ar līdzīgu solījumu un no sava viltus guva labumu, jo viņiem tika uzcelta pils. Sākumā, vienalga ar kādu nodomu, kristījās seši. Viņu vārdi ir Viliendi[25], Uldenago[26], Vade, Valdeko[27], Gerveders[28], Vieco[29].

8. [1186.] Abu minēto piļu celšanas laikā Brēmenes metropolīts[30] iesvētīja Meinardu par bīskapu.[31]

9. Taču pēc otrās pils pabeigšanas ļaunums, aizmirsis zvērestu, lauza solījumu, un vairs nebija neviena, kas pieņemtu ticību. Nav brīnums, ka sludinātāja sirds bija satraukta, īpaši tad, kad līvi, pakāpeniski izlaupījuši viņa mantu un piekāvuši viņa saimi, nolēma pašu padzīt no savas zemes; viņi iedomājās, ka atbrīvojas no ūdenī saņemtās kristības, nomazgājoties Daugavā un nosūtot kristību atpakaļ uz Vāciju.

10. Šim bīskapam bija līdzgaitnieks evaņģēlija sludināšanā - cisterciešu ordeņa[32] brālis Teoderihs[33], vēlāk bīskaps Igaunijā; to Turaidas[34] līvi gribēja ziedot saviem dieviem, tāpēc ka viņa sējumi tīrumos deva labāku ražu nekā pašu sējumi, kas, lietus pārplūdināti, aizgāja postā. Tika sapulcināta tauta un dievu griba par ziedošanu izzināta zilējot; tapa nolikts šķēps, un zirgs[35] kāpa pār to, pēc Dieva gribas pirmo sperdams dzīvības lēmēju kāju. Brālis lūdza Dievu ar muti, svētīja ar roku. Zīlnieks apgalvoja, ka zirga mugurā sēžot kristiešu dievs un virzot tam kāju, kas liekama pirmā, un tāpēc vajagot noslaucīt zirga muguru, lai dievs nokrīt zemē. Tas arī tika izdarīts, bet, tā kā zirgs, tāpat kā iepriekš, pirmo spēra dzīvības lēmēju kāju, brālis Teoderihs tika saglabāts dzīvei. Šis pats brālis, aizsūtīts uz Igauniju, [1191. 23.jūnijs] pieredzēja no pagāniem lielas dzīvības briesmas Saules aptumsuma dēļ, kas notika Jāņa Kristītāja dienā,[36] jo viņi sacīja, ka, Teoderihs Sauli apēdot. Tai pašā laikā kāds ievainots Turaidas līvs lūdza brāli Teoderihu, lai tas viņu izdziedinot, un apsolīja kristīties, ja tikšot izdziedināts. Brālis sagrūda zāles, gan nezinādams to iedarbību, bet, piesaucis tā Kunga vārdu, viņu kristīdams izārstēja gan miesā, gan dvēselē. Un šis Turaidā bija pirmais, kas pieņēma Kristus ticību. Arī kāds slimnieks atsauca brāli Teoderihu pie sevis un lūdza, lai viņš to kristī, bet sievu nekaunīgā iecirtība[37] aizkavēja viņa svēto nodomu. Taču, slimībai saasinoties, sievu neticība tika uzveikta; viņš tapa kristīts un ar lūgšanām uzticēts Dievam. Kad viņš nomira, kāds jaunkristītais, būdams ap septiņu jūdžu attālumā, redzēja, kā eņģeļi uznes viņa dvēseli debesis,[38] un pazina to.

11. Kad minētais bīskaps redzēja, cik stūrgalvīgi ir līvi un ka viņa pūliņi bijuši veltīgi, viņš sapulcēja garīdzniekus un brāļus[39] un, gribēdams atgriezties mājās, devās uz tirgotāju kuģiem, kas jau gatavojās uz Lieldienām [1195. 2.aprīlis vai 1196. 21.aprīlis] braukt uz Gotlandi. Tāpēc viltīgajiem līviem radās bažas un aizdomas, ka pār viņiem nāks kristiešu karaspēks, un viņi lūkoja ar viltu, asarām un daudzos citos veidos bīskapu liekulīgi atsaukt atpakaļ, sacīdami - tāpat kā reiz ļaudis sacīja svētajam Mārtiņam[40], taču ne jau tādā pašā nolūkā: “Kālab tu mūs pamet, tēvs, un kā rokās mūs, pamestos, atstāj? Jo gans, iedams projām, savas avis lemj briesmīgajām vilku rīklēm.” Un līvi paši vēlreiz apsolīja pilnībā pieņemt ticību. Godprātīgais vīrs noticēja ikvienam vārdam un, paklausot tirgotāju padomam un reizē paļaudamies uz karaspēka ierašanos, atgriezās kopā ar līviem, jo daži vācieši un kādi dāņi[41] un norvēģi[42], kā arī atsevišķu tautu[43] piederīgie bija apsolījuši vajadzības gadījumā atvest karaspēku. Pēc tirgotāju aizbraukšanas salieši sveica pārradušos bīskapu ar Jūdas[44] sveicienu un viņa garā, sacīdami: “Esi sveicināts, rabi!”[45], un vaicāja, cik Gotlandē maksājot sāls[46] un vadmala[47]. Sirds sarūgtinājums tad nevaldīja vairs asaras, viņš devās pāri uz Ikšķili un patvērās savā mājā. Viņš nolika dienu, kurā sanākt tautai, lai atgādinātu tai solījumu, bet šie ne dienu ievēroja, [53.lpp.] ne solījumu pildīja. Tad viņš, apspriedies ar savējiem, nolēma doties uz Igauniju[48], lai kopā ar tirgotājiem, kas tur bija pārlaiduši ziemu, brauktu tālāk uz Gotlandi. Tikmēr līvi bija iecerējuši viņu ceļā nogalināt, taču turaidietis Anno[49] viņu brīdināja un ieteica doties atpakaļ. Un tā viņš lielā satraukumā, nespēdams atstāt zemi, atgriezās Ikšķilē.

12. Tāpēc viņš slepus aizsūtīja savu vēstnesi, brāli Teoderihu no Turaidas, pie pāvesta kunga[50] pēc padoma. Teoderihs, redzēdams, ka nespēj tikt laukā no zemes, ar dievbijīgu viltu pārvarēja līvu radītos šķēršļus, jādams uz zirga un paņēmis līdzi stolu[51], grāmatu un svētīto ūdeni, it kā gribētu apraudzīt kādu slimnieku.[52] To viņš, atbildēdams uz ceļinieku jautājumiem, arī uzdeva par sava ceļa iemeslu, tā tika laukā no zemes un nokļuva pie visuaugstā priestera [1195./1196.]. Visuaugstais priesteris, uzzinājis kristīto skaitu, nosprieda, ka tos nedrīkst pamest, un norādīja, ka tie jāpiespiež paturēt ticību, ko brīvu prātu pieņēmuši. Tāpēc viņš visiem, kas pieņemšot krustu[53] un došoties atjaunot turienes pirmbaznīcu[54], atvēlēja visu grēku atlaišanu.

13. Jau toreiz šis pats bīskaps[55] kopā ar kādu zviedru[56] hercogu[57], vāciešiem un gotlandiešiem bija sācis karot ar kuršiem[58]; taču, vētras aizdzīti, viņi piestāja Viruzemē[59], kādā Igaunijas apgabalā, un trīs dienas postīja to. Bet, kamēr notika sarunas ar viruiešiem par ticības pieņemšanu, hercogs, labprātāk saņēmis no viņiem meslus, pacēla buras un vāciešiem par nepatiku aizbrauca.

14. Pa to laiku bīskaps Meinards - lai svēta viņa piemiņa! - pēc daudziem pūliņiem un sarūgtinājumiem iegūla slimības gultā un, saprazdams, ka mirs, sasauca visus Līvzemes un Turaidas[60] vecākos un vaicāja, vai tie pēc viņa nāves gribētu palikt bez bīskapa. Bet viņi visi kā viens apliecināja, ka labprātāk gribētu, lai viņiem būtu kāds bīskaps un tēvs. Un pēc īsa brīža bīskaps beidza savas mūža dienas [1196. 14.augusts vai 11.oktobris].[61]

_______________________________________________________________

[1] Ar Līvzemi (latīņu Livonia, vācu - Livland) 12./13.gs. mijā apzīmēja lībiešu apdzīvoto Daugavas lejteces novadu. Krustnešu darbībai vēršoties plašumā, nosaukumu Livonija pakāpeniski attiecināja uz iekarotāju varā nonākušajām Gaujas lībiešu, latgaļu, kuršu, zemgaļu un sēļu zemēm. 13.-14.gs. Šinī teritorijā bija izveidojusies feodālu valstiņu savienība, kurā ietilpa Livonijas ordeņvalsts, Rīgas virsbīskapija, Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Lēnemā bīskapija.

[2] Meinards (ap 1130 vai 1134-1196) - pirmais zināmais vācu misionārs, vēlāk bīskaps (1186-1196) Līvzemē. Uzskata (Pabst 1847), ka Meinards kopā ar vācu tirgotājiem kā viņu priesteris un, iespējams, rakstvedis Līvzemi sāka apmeklēt jau ar 12.gs. 60.gadiem. Taču jaunākie pētījumi rāda, ka vācu tirgotāju aktivitāte austrumu virzienā droši pierādāma tikai ar 1182.gadu (Hellmann 1989, 19). Neskaidrs ir jautājums par Meinarda sociālo izcelšanos. Lībekas Arnolds (Arnoldi chronica 1978, 213) Meinardu dēvē par vir bonus - “labs vīrs”. Homines boni viduslaiku latīņu valodā apzīmē cilvēkus, kas drīkstējuši būt par lieciniekiem tiesas prāvās (Niermeyer 1984, 101). Varētu pieņemt, ka Meinards nācis no sabiedrības dižciltīgajām aprindām. Bez tuvāka pamatojuma pagaidām paliek hipotēze, ka Meinards cēlies no Brēmenes arhibīskapijas ministeriāliem (Angermann 1986, 4; Hellmann 1989, 18). Ministeriāli (vidusl. latīņu ministeriales) - sākotnēji parasti nebrīvi augsta feodāļa kalpotāji, kopš 11.-12.gs. arī zemeskungu vasaļi.

[3] Rahaba - Ēģiptes apzīmējums Bībelē.

[4] Bābele, Babilona - sena pilsēta Mezopotāmijas vidienē (Irākā) Eifratas abos krastos. Minēta jau 3.g.t.pr.Kr.

[5] Lībieši, līvi, lībji (senkrievu Либь, Любь, latīņu Livones, vācu Liven) - viena no Baltijas somu tautām, kuru rakstītie avoti min kopš 11.gs. (ПСРЛ I, 4, 11). 13.gs. var izšķirt četrus Vidzemes lībiešu - Daugavas, Turaidas (Gaujas), Metsepoles un Idumejas - apgabalus. Bez tam lībieši dzīvoja arī Ziemeļkurzemē, kur tie nelielā skaitā saglabājušies līdz mūsu dienām. Lai gan kopš 11.gs. lībieši pazina no senās Krievzemes izplatīto pareizticību, tie joprojām pieturējās pie senču ticējumiem. Par to liecina apbedījumu tradīcijas - bez skeletkapiem pastāv vēl ugunskapi ar mirušo sadedzināšanu; kapos atrod bagātīgu aizkapa dzīvei līdzdoto senlietu klāstu, tāpēc hronists lībiešus sauc par elku pielūdzējiem.

Minētajā teritorijā dzīvoja ap 20 000 lībiešu. Vispār Austrumbaltijas areālā 12./13.gs. mijā bija ap pusmiljona iedzīvotāju - vēl ap 170 000 lietuvju, 150 000 igauņu, 20 000 lībiešu un ap 135 000 senlatviešu (latgaļu, zemgaļu, kuršu, sēļu) (pēc Benninghoven 1965, 65, 390, 391).

[6] Zēgebergas klosteris, dibināts ap 1134.gadu (Helmoldi cronica 1937, 104), toreiz piederēja pie Brēmenes metropolijas (tag. Vācijā, Šlēsvigā Holšteinā, Bādzēgebergas pilsēta). Klosteris te pastāvēja līdz 16.gs. otrajai pusei, kad to nojauca. Tagad šai vietā atrodas tikai vienlaikus ar klosteri, 12.gs. otrajā pusē, celtā baznīca, kas vēlāk pārbūvēta (Haupt 1925, 237).

[7] Senākie augustīniešu ordeņa statūti, kuru pamatā ir sv. Augustīna (354-430; kopš 395 Hiponas bīskaps) mācība, radušies 8.gs., 11.gs. papildināti ar nosacījumu mūkiem dzīvot vienkopus. Augustīniešu klosteri Ziemeļvācijā dibināti galvenokārt 12.gs. pirmajā pusē (Heimbucher 1933, 396-409). Pie klosteriem pastāvēja skolas, kur mācījās dižciltīgo ģimeņu dēli. Augustīnieši sludināja baznīcas noteicošo varu pār laicīgo un aicināja izskaust visus citādi domājošos.

[8] Vācieši, vāci; hronists vāciešus sauc par teitoņiem (latīņu. Theutonici, Theuthonici). Teitoņi cēlušies no ģermāņiem, kas dzelzs laikmetā dzīvoja Jitlandes pussalā. No hronista minētajām “draudzības saitēm” secināms, ka Austrumbaltijas tautām 12.gs. beigās bija tirdznieciskie sakari tieši ar Ziemeļrietumvācijas iedzīvotājiem. Tie ar kristīgo ticību bija pazīstami kopš 9.gadsimta. Par teitoņu ordeni nosaukts arī katoļu garīgais bruņinieku ordenis (Vācu ordenis - Ordo Theutonicorum), kas dibināts 1198.gadā krustkaru laikā Palestīnā, bet 13.-14.gs. iesaistījās krustnešu agresijā Austrumeiropā (Arnold 1987, 41-66). Pēc valodnieka K.Būgas domām (Būga II, 1959, 229-231), leišu Vokia liecina, ka Latvijas teritorijas iedzīvotāji vācu vārdu pazinuši jau pirms vācu agresijas, kad vēl nebija tiešu sakaru ar Vāciju. Tautasdziesmās vāca, vāce, vācs palaikam apzīmē tādu, kas atrodas aiz jūras. K.Būga to saista ar tautas nosaukumu vagoth un meklē šo tautu, vārdu atvasinādams no Vak(ia)-goth, Dienvidaustrumzviedrijā.

Viduslaiku vāciešu ģenētiskā saistība ar teitoņiem (Theutones) nav īsti skaidra, bet pēc 11.-12.gs. avotiem (Helmoldi cronica 1937, XXVIII, LIX; Arnoldi chronica 1978, I, 9; II, u.c.) izriet, ka par vācu resp. teitoņu zemi (terra Theutonica, Theutonicorum) sauc Svētās Romas impērijas ģermāņu apdzīvoto teritoriju atšķirībā no romanizētajām zemēm (Itālija, Francija).

[9] Daugavas vārds (latīņu Dune, vācu Düna) visagrāk minēts (Dyna) 10.-11.gs. sacerētajā skandināvu (gotu) Gutasāgā (Vikingatidens 1981, 95), kas gan pierakstīta tikai 14.gs. vidū. Vācu valodā hidronīms Düna, Dina etimoloģiski stāv tuvu Daugavas vārdam krievu valodā Двина, ko skaidro kā upi, kas plūst cauri smiltājiem (Schmid 1985, 242). Pēc valodnieku domām, hidronīms Daugava radies pēc 14.gs.

[10] Avoti par Polockas kņazu Vladimiru (Woldemarus) nesniedz precīzas ziņas (miris 1216.gadā) (Taube 1935, 396-399; Аннинский 1938, 455-459). Kā viena no vecākajām Kijevas Krievzemes pilsētām Polocka radās 9.-10.gs. etniski jauktā teritorijā, kur līdzās senāk dzīvojošajiem baltiem tolaik konstatējami arī austrumslāvi - kriviči. Ap pilsētu veidojās tai piederīgā Polockas zeme, kas pārvaldīja starptautiskas nozīmes tirdzniecības ceļus (Алексеев 1966, 289-291). Tāpēc 11.-12.gs. Polockas kņazi savai meslu kundzībai centās pakļaut kaimiņu zemes un kļuva par meslu kungiem līvu un latgaļu zemēs gar Daugavas krastiem. Polockas piekāpība vāciešiem 12./13.gs. mijā tiek skaidrota gan ar kņazu savstarpējo cīņu par varu, kas šai laikā norisinājās Polockā, gan ar tās saspīlētajām attiecībām ar tuvākajiem kaimiņiem (Алексеев 1966, 282-286). Šī vācu-krievu vienošanās uzlūkojama par pirmo vēstures avotos fiksēto šo vēlāko lielvalstu nolīgumu Baltijas jautājumā, nerēķinoties ar pamatiedzīvotāju interesēm. Tas izpaužas arī vācu-krievu tirdzniecības nodrošināšanā pa Daugavu (XIV, 9).

[11] Ikšķiles ciems un baznīca atrodas tag. Ogres raj. Ikšķiles pilsētciematā Daugavas labajā krastā, ap 25 km no Rīgas. Jau pašā Ikšķiles nosaukumā (igauņu üks+kúla, lībiešu ikš (ükš)+kila - viens+ciems) izteikts savrupa ciema jēdziens. Nosaukumā ietverta vēsturiska patiesība, jo, pēc jaunākajiem arheoloģiskajiem pētījumiem, pārējie lībiešu ciemi Daugavas lejtecē izvietoti grupās - aglomerācijās pa 2-3 ciemiem (Salaspilī, Doles salā, Rīgā). Kāpēc Ikšķiles nosaukums latīņu valodā pārveidots par Ykescola sagaidāmā Ikesculle vietā, P.Johansens skaidro ar to, ka hronists Ikšķiles vārdā gribējis uzsvērt lībiešu pirmās katoļticīgās dzīves skolas (scola) vietu (Johansen 1952, 4).

Ikšķiles senvietu kompleksā no 1968.gada līdz 1974.gadam veikti plaši izrakumi. Konstatēts, ka senais ciems Ikšķilē Daugavas krastā aizņēmis vairākus hektārus lielu teritoriju. Apbūve 12./13.gs. ir ar iedziļinātām celtnēm, pavardu apkuri un saimniecības bedrēm. Ciema iedzīvotāji ar bagātīgām piedevām apglabāti netālajā Rumuļu kapulaukā, kur apbedīšana beigusies pēc katoļticības ieviešanas 12.gs. beigās. Izrakumos kapulaukā atsegti astoņpadsmit ar 11.-12.gs. datējami kapi, no kuriem tikai viens bija ugunskaps. Arheoloģiskie pētījumi baznīcā rāda (Graudonis 1973, 39-42), ka sākotnēji tā bijusi 22x10 m liela taisnstūrveida mūra celtne, kas būvēta pēc Vācijas tā laika draudzes baznīcu parauga (Binding 1970, 68). Dažas pazīmes liecina (apsīda kora austrumu galā veido no akmeņiem krautu pamatu pusapļa veidā), ka te agrāk varējusi būt Meinarda laika koka baznīca uz akmeņu pamatiem. Baznīca vairākkārt pārbūvēta; no senākās mūra baznīcas līdz mūsdienām saglabājusies vienīgi romāniskā kolonna. Pie baznīcas pastāvējusi plaša kristīgo kapsēta, kur izrakumos atsegts vairāk nekā 800 uz 13.-14.gs. attiecināmu apbedījumu.

[12] Ilo (Ylo) - Baltijas somu personvārds, kas sastopams 13.-15.gs. dokumentos un etimoloģiski saistāms ar somu ilo “prieks”, igauņu ilu - “prieks”, “skaistums” (Kiparsky 1939, 395, 396; Alvre 1984, Nr.9, 540). Iespējams arī, ka vārda Ilo sakne aizgūta no ģermāņiem, sal. senvācu Ilo, Illo (Stoebke 1964, 153).

[13] Kulevene (Kulewene) - Baltijas somu personvārds. To iespējams skaidrot kā salikteni: vārda pirmais komponents kule- varētu būt no somu kylä, igauņu küla un lībiešu kila “ciems”. Otrais komponents varētu būt no igauņu väin, lībiešu vēna -“jūras šaurums”; “osta”, “upes ieteka jūrā” (Stoebke 1964, 92), bet sal. arī lībiešu vanà, igauņu vana - “vecs”.

Personvārds Kulewene varētu būt darināts arī no darbības vārda saknes kuule-, sal. igauņu kuulma, somu kuulla- “dzirdēt” (Alvre 1984, Nr.9, 541).

[14] Vieco (Viezo, Vietzo) - Baltijas somu personvārds, kas acīmredzot atvasināts ar piedēkli -ts- no igauņu vārda viha - “dusmas”, “niknums” (Stoebke 1964, 122; Alvre 1984, Nr.9, 540).

[15] Alo - Baltijas somu personvārds, kas varētu būt darināts no vārda saknes ala- (Alvre 1984, Nr.9, 540). Darinājumi no šīs saknes parasti apzīmē zemāku atrašanās vietu. Iespējama arī vārda Alo ģermāniskā izcelsme - sal. senvācu Alo, sendāņu Alli, Allo (Stoebke 1964, 151).

[16] Lietuvieši, lietuvji, leiši (lietuviai) - baltu tauta, kas pēc valodas un kultūras ir tuva senlatviešiem (kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem, sēļiem). Rakstītajos avotos lietuvieši kā Litua, Литва pieminēti kopš 11.gs., taču pēc arheoloģiskajiem materiāliem izsekojami jau kopš Kristus dzimšanas. Lietuvju tautas izveidē svarīgākā nozīme bija Nemunas vidusteces apgabala iedzīvotājiem, kam 11.-13.gs. raksturīgi ar līdzdoto inventāru bagāti ugunskapi, kā arī zirgu apbedījumi (Куликаускене 1977, 61-65).

[17] Hronists acīmredzot domā mūra nocietinājumus un mūra piļu celtniecību. Līdz vācu krustnešu iebrukumam vietējām tautām bija koka pilis, reizēm arī ar akmeņu krāvumiem zemes vaļņu un koka konstrukciju ietvarā, taču bez kaļķu javas sasaistes. Vieta, kur Meinards patvēries mežā, iespējams, varētu būt pilskalns starp Velna un Kaparāmura ezeriem, t.s. Velnakalns, kas atrodas dažus kilometrus uz ziemeļiem no Ikšķiles (Brastiņš 1930, 26, 27).

[18] 9.-11.gs. zviedru vikingi no Gotlandes salas uzturēja tirdznieciskus sakarus starp austrumu un rietumu zemēm. Gotlandes pilsētā Visbijā, kur jau pastāvēja zviedru tirgotāju centrs, no Vestfālenes un Reinzemes nākušie vācieši 12.gs. vidū ieguva tiesības ierīkot savu apmetni. Gotlandē saglabājušies (12.gs. otrā puse) apaļie un četrstūrainie mūra aizsardzības torņi, bet Visbijā - vācu tirgotāju baznīcas, kurām bija arī aizsardzības funkcijas (Svahnström 1976, 20-25). Acīmredzot Gotlandes dzirkaļiem vajadzēja būt pamatīgai pieredzei mūra ēku celtniecībā.

[19] Ikšķiles pils celta līdzenā vietā Daugavas labajā krastā līdzās baznīcai. Kā pierādījuši arheoloģiskie izrakumi, pils un baznīca, kas bija vienā aizsardzības sistēmā, aizņēma 80xl6-18 m lielu laukumu; izskalojumu dēļ daļa pils jau pirms izrakumu sākšanas bija nobrukusi Daugavā. Aizsargmūra ietverta, pils rietumu daļā atradusies kāda 8,5x5,1 m liela divtelpu celtne apmestām sienām. Vienā telpā bijusi krāsns apkure, otrā saglabājušies kamīna kurtuves un dūmvada pamati. Jādomā, ka te atradusies pils vācu daļa (Meinarda māja), kamēr pils austrumu daļā, kur konstatētas ar vēlāku celtniecību sapostītas vietējā tipa krāsnis un uzietas lībiešiem raksturīgās senlietas, dzīvojuši vietējie iedzīvotāji (Graudonis 1970, 47, 48).

[20] Domāti kristīgo ticību vēl nepieņēmušie iedzīvotāji (latīņu renasci - “atdzimt”, “piedzimt par jaunu”).

[21] Zemgaļi - baltu tauta, kas ar laiku ieplūda latviešu un lietuviešu tautā; rakstītajos avotos minēti kopš 9.gs., taču to materiālā un garīgā kultūra droši izsekojama daudz agrāk. Zemgaļi 12./13.gs. apdzīvoja Lielupes baseinu ne tikai pašreizējā Latvijas teritorijā, bet daļēji arī Ziemeļlietuvā (Атгазис 1980, 89-101 ).

[22] Šķiet, ka šeit nav aprakstīts konkrēts notikums, bet, iespējams, atstāstīta kāda viduslaiku teika ar ceļojošu motīvu par pils vai torņa ievilkšanu ūdenī (Johansen 1953, 17). Šāds nostāsts saistīts arī ar kādu pili Sāmsalā.

[23] Stopnieki - karotāji, kas šāva ar stopiem (arbaletiem). Arbalets - vācu krustnešu aukstais šaujamierocis, ko vietējie iedzīvotāji nepazina, jo šāva ar lokiem. Arbaleta koka (vēlāk - tērauda) loku nostiprināja uz laides. Ar kāsi uzvilkta stiegra spēja samērā smagās bultas aizšaut līdz 200 m tālu.

[24] Ar saliešiem (Holmenses) jāsaprot salā 10 km no Ikšķiles (augšpus Doles salas, pie tag. Salaspils) dzīvojošie lībieši. Sala nosaukta pēc tur uzceltās sv. Mārtiņam veltītās baznīcas. Nosaukums “Mārtiņsala” literatūrā gan konstatēts tikai 17.gs. Pirms tam tā saukta vienkārši par Salu (Holm), vēlāk - par Baznīcas salu (Kirchholm). Salas platība ap 20 ha. Pirms vācu krustnešu iebrukuma te atradies ievērojams Daugavas lībiešu centrs ar nocietinātu ciema vietu. Laikā no 1966.gada līdz 1974.gadam ciema vietā arheoloģiski plaši pētīts Mārtiņsalas senvietu komplekss. Konstatēta no 11.gs. līdz 16.gs. pastāvējusī apdzīvotība; par to liecina zemē iedziļinātās celtnes, krāsnis, pavardi un saimniecības bedres. Pilī izšķirami divi apdzīvotības periodi. Sākotnēji pils 1150 m² lielo trapecveida teritoriju ierobežojušas vairāk nekā 3 m biezas mūra sienas un koka nocietinājumi gar Daugavas krastu. Ap Hronikā aprakstīto laiku te atradušās sešas celtnes, 18 pavardi, 15 saimniecības bedres un ar plienakmeņiem izlikta 7 m dziļa aka. Pils centrālā daļa bijusi mazāk apbūvēta, tāpēc tā izmantota par pagalmu un pulcēšanās vietu. 12.gs. beigās un 13.gs. sākumā saliešiem vairākkārt izdevies gūt pārsvaru pār vāciešiem un kļūt par noteicējiem pilī. Tas atspoguļojas pils tālaika senlietu materiālā, kur dominē lībiešu izstrādājumi un celtniecības tradīcijas (Mugurēvičs 1974,54-58).

[25] Viliendi - lībiešu personvārds, kas minēts arī 14. un 16.gs. dokumentos Kurzemē. Vārds ir darināts ar piedēkli -ndi no lībiešu vīļa - “augļi”, “labība”, “īpašums” (Kiparsky 1939, 416; Alvre 1984, Nr.9, 542).

[26] Uldenago - lībiešu personvārds - saliktenis, kura pirmā komponenta Ulden- cilme nav skaidra, savukārt -ago varētu būt saistāms ar igauņu agu -“agra rītausma” (Alvre 1984, Nr.9, 543).

[27] Vade - lībiešu personvārds, kura cilme nav skaidra (Alvre 1984, Nr.9, 540), taču iespējams, ka tas nācis no ģermāņu personvārda Vadi, Wado (Stoebke 1964,73).

Valdeko - lībiešu personvārds, kas acīmredzot darināts no ģermāņu aizguvuma *valta (Alvre 1984, Nr.9, 541), sal. igauņu vald, somu valta, lībiešu vālda - “pārvalde”, “vara”. Vārds Valdeko varētu būt aizgūts arī no senvācu Waldiko (Stoebke 1964, 73).

[28] Gerveders esot senlatviešu vārds un lasāms Garvēderis; vārds saglabājies Ropažos mājvārdā “Garvēderi” (Blese 1929, 18; arī Švābe 1940, 209); citi to uzlūko par aizguvumu no ziemeļģermāņiem vai austrumģermāņiem (Johansen 1939, 272).

[29] Sk. I, 14. piez.

[30] Hartviga II (1185-1207) pārziņā, resp., Brēmenes arhibīskapijas (metropoles) sastāvā, bija četras bīskapijas Ziemeļvācijā. šīs bīskapijas dibinātas no rietumslāviem atkarotajās zemēs (Bunge 1875, Karte).

[31] Pēc Lībekas Arnolda (Arnoldi chronica 1978; 211), Ikšķiles bīskapija nodibināta 1186.gadā. Dokumentos Meinards un viņa bīskapija pirmoreiz pieminēta pāvesta Klementa III 1188.gada 25.septembra un 1.oktobra vēstījumā (UB I, Nr.9, 10; LVA II, 24), ar kuru Meinards tiek apstiprināts par bīskapu un Ikšķiles bīskapija par Brēmenes baznīcas īpašumu.

[32] Cisterciešu mūku ordenis kā patstāvīgs reliģisks ordenis ar izteiktu Marijas kultu radās Francijā 12.gs. pirmajā pusē (galvenais klosteris Sito (franču Citeaux, latīņu Cistercium), dienvidos no Dižonas). Ordeņa statūti prasīja ievērot stingru disciplīnu, askētisku dzīves veidu un strādāt fizisku darbu. Cisterciešu ordeņa brāļiem bija jānodarbojas ar lauksaimniecību (piemēram, Teoderiham bijuši savi tīrumi) un baznīcu un klosteru celtniecību, kurā atspoguļojas agrās gotikas arhitektūras vienkāršās formas. Ordenis guva panākumus kristīgās ticības izplatīšanā Ziemeļeiropā (12.gs. otrajā pusē Skandināvijā), pēc tam Baltijā, tāpēc pāvests cisterciešus uzlūkoja par veiksmīgiem savas politikas īstenotājiem un 13.gs. vidū atbrīvoja no nodevām. Cisterciešu ordeņa statūti ietekmēja arī jaundibināmo bruņinieku ordeņu (teitoņu jeb vācu, templiešu) struktūru (Heimbucher 1933, 33-356).

[33] Tā kā Teoderihs 1187.gadā jau ir Līvzemē, to savā darbā piesaistīt varēja Meinards, kad devās uz Brēmeni, kur to iesvētīja par bīskapu. Tagad agrākajam tirgotāju priesterim Meinardam bija radusies vajadzība pēc līdzstrādniekiem. Teoderihs nācis no Altenkampas klostera Morimundas filiāles (Lejasreina), jo vienīgi tai vēlāk bija sakari ar Līvzemi (tāpēc Teoderihs vēlāk Daugavgrīvas konventu veidoja pēc tās filiāles - Marienfeldas abatijas Vestfālenē), nevis no Pfortas pie Naumburgas, kā domāja daži pētnieki (Johansen 1955, 106; Grentrup 1956, 265-281). Jautājums nepārprotami izšķirts par labu Marienfeldai (Benninghoven 1965, 21). Taču Teoderihs pats no šīs abatijas nevarēja nākt, jo tā tika nodibināta tikai 1185.gadā, pilnīgi bez jebkādiem sakariem ar ziemeļiem. Un tā 1186.gada vasarā ceļā no Lībekas uz Brēmeni parādās cisterciešu delegācija, lai izraudzītos vietu jaunam klosterim. Pie delegācijas būs piederējis arī Teoderihs no 1163.gadā dibinātā Lokumas klostera. Iespējams, ka Meinards ar Teoderihu būs ticies ceļā vai arī Brēmenē, jo Lokumai bija tieši sakari ar to. Līvzemē Teoderihs ir kristīgās ticības sludinātājs Turaidā, tad abats Daugavgrīvā (1202-1211), beidzot - bīskaps Igaunijā (1211-1219), kur tika nogalināts 1219.gadā.

[34] Par Turaidu sauca lībiešu apdzīvoto apgabalu Gaujas lejtecē abpus upes. Te apmēram 50 km² plašā teritorijā ap tag. Turaidu, Krimuldu un Siguldu konstatēts liels skaits uz 12./13.gs. attiecināmu pilskalnu un kapulauku.

[35] Par to, ka zirgam lībiešu ticējumos bijusi izcila nozīme, liecina daudzie atrastie zirdziņpiekariņi uz laiku no 11.gs. līdz 14.gs. attiecināmos apbedījumos. Zīlēšanu ar zirgu un šķēpiem šai laikā apraksta arī Saksis Gramatiķis (Hansen 1857, 54; Saxonis Gesta Danorum 1931, lib.14). Pēc latviešu tautas ticējumiem, zirgam piemītošā gudrība ļaujot ieskatīties nākotnē, redzēt to, ko neredz cilvēki (piemēram, ja, uzsākot braucienu, zirgs pirmo ceļ labo kāju, brauciens būs veiksmīgs, ja kreiso, tad neveiksmīgs). Acīmredzot ar Hronikā minēto dzīvības kāju, kuru tas spēris pirmo, kāpjot pāri šķēpam, domāta zirga labā kāja (Straubergs 1944, 173).

[36] 1191.gadā Saules aptumsums bija 23.jūnijā, t.i., dienu pirms Jāņa Kristītāja dienas. Ka Saule pieder pie vietējo tautu pielūgtajām dievībām, to min vēl 16.gs. hronisti (Henning 1846, 295). Saules aptumšošanos arvien uzskatīja par nelaimes un posta zīmi - ticēja, ka Sauli aprijis kāds nezvērs, kas aizbaidāms ar troksni vai pielabināms ar ziedošanu (Straubergs 1944, 37--40).

[37] Sievu sākotnējā iecirtība gadījumos, kad vīrieši pieņēma kristīgo ticību, iespējams, skaidrojama ar to, ka, saskaņā ar kanoniskajām laulību tiesībām, pieņemot katoļticību, agrāk noslēgtās laulības, ja sievas bijušas vairākas, tāpat laulības pārāk tuvu radinieku starpā zaudēja spēku (Pabst 1867, 8; Brundage 1973, 313-320).

[38] Epizode par dvēseles uzņemšanu debesīs aizgūta no breviāra (Arbusow 1951, 78).

[39] Ar brāļiem šeit jāsaprot tie vācu garīdznieki, kas dzīvoja pēc augustīniešu ordeņa statūtiem Meinarda nodibinātajā domkapitulā Ikšķilē.

Tā kā pāvesta 1193.gada vēstījumā (UB I, Nr.11) ir runa tikai par sekmīgu kristīgās ticības izplatīšanu, tad hronista stāsts par Teoderiha piedzīvojumiem Turaidā uzlūkojams par vēlāku iespraudumu. I, 9 un I, 11 aplūkotie notikumi, proti, Meinarda nesaskaņas ar Mārtiņsalas lībiešiem, jāskata ciešā savstarpējā sakarā (Arbusow, Bauer 1955, 5); tie norisinājušies 1195. vai 1196.gadā, kad Lieldienas iekrita aprīlī (1195.gadā 2.aprīlī, 1196.gadā 21.aprīlī). Šādu pieņēmumu pieļauj arī Mārtiņsalas pils reālās uzcelšanas iespējas aptuveni desmit gados (1186-1195).

[40] Sv. Mārtiņš (336-401) - katoļu svētais, Tūras bīskaps. Viņa galvenā darbība - cīņa pret pagānisma paliekām (LKV XIII, 25940-25941). Sv. Mārtiņa pieminēšana Salaspilī izskaidrojama ar to, ka Meinards savas draudzes locekļiem, kas apmeklēja Sv. Mārtiņa baznīcu, sprediķos acīmredzot bija stāstījis par šī katoļu svētā dzīvi.

[41] Dāņi (latīņu Dani) - ziemeļģermāņi, kas 5.-6.gs. no Dienvidzviedrijas iebruka tag. Dānijas teritorijā, kuru apdzīvoja citi ģermāņi - kimri, jiti, angļi, sakši un citi. 10.-11.gs. izveidojās vienota dāņu tauta un agrā viduslaiku valsts. Dāņi ar kristīgo ticību iepazinās 9.gs., taču īsteni tā nostiprinājās tikai 11.gs. (Рёсдаль 1986, 134-139). 12.gs. otrajā pusē starp dāņiem un vāciešiem sākās nesaudzīga cīņa par hegemoniju Baltijas jūras piekrastē. Par to liecina dāņu mēģinājumi 12.gs. 70.gados kristīt Austrumbaltijas tautas, piemēram, igauņus.

[42] Par normāņiem (latīņu Normanni), ziemeļniekiem, arī vikingiem, 8.-11.gs. Rietumeiropā sauca Skandināvijas iedzīvotājus (dāņus, norvēģus, zviedrus), kas kā tirgotāji un sirotāji apmeklēja kaimiņu zemes. Tā kā Hronikā dāņi un zviedri minēti, tad normāņu nosaukumu varētu attiecināt tikai uz norvēģiem. 1.g.t. beigās norvēģi izveidojās par tautu, un tad arī parādījās viņu pašnosaukums nordmenn. Šai laikā pieauga dižciltīgo vara, kuru karadraudzes nemitīgi postīja Eiropas piejūras zemes (vikingu sirojumi); izveidojās agrā viduslaiku valsts. Norvēģi kristīgo ticību pieņēma 11.gs. beigās un 12./13.gs. mijā atkal aktīvāk iesaistījās Baltijas jūras tirdzniecībā (Nedkvitne 1983, 261-269).

[43] Ar atsevišķām tautām (singulis populis) Hronikā jāsaprot tie Rietumeiropas iedzīvotāji (piemēram, frīzi, sakši u.c.), kas jau bija kristīti un kas vēlāk iesaistījās krustkarā pret Austrumbaltijas tautām.

[44] Jūda Iskariots, Jūdass - viens no 12 Kristus apustuļiem, kas par 30 sudraba naudas gabaliem (“Jūdasa graši”) nodeva Jēzu Kristu romiešiem (Mateja evaņģēlijs, 26., 14-16).

[45] Rabi (senebreju - “mans skolotājs”) - Bībelē pagodinoša uzruna rakstu mācītājam.

[46] Sāli šai laikā plašos apmēros ieguva Lejassaksijā; piemēram, no Lībekas ostai tuvējām (50 km attālumā) Lineburgas raktuvēm eksportēja tūkstošiem tonnu sāls gadā (Sprandel 1978, 214).

[47] Vadmala (zviedru vadmal, norvēģu vadmel, viduslejasvācu Watmal) - biezs vilnas audums. Vārds ieviesies lībiešu, igauņu un latviešu valodā. Līdz ar sāli - galvenais importa priekšmets no Rietumiem. Bez skandināviem ar vadmalas ražošanu vēl nodarbojās frīzi, kas to eksportēja uz austrumu zemēm (Kellenbenz 1977, 110). Cik plašos apmēros 12.-13.gs. vadmalu iepirka lībieši, grūti pasakāms. Izrakumos Salaspils Laukskolā vadmalas izstrādājumi atrasti jau 11.gs. apbedījumos.

[48] Igaunija (latīņu Estonia) - kopīgs nosaukums atsevišķām igauņu apdzīvotām zemēm (Uganda, Sakala, Sontagana, Sāremā u.c.). Latviešu valodā vārdu “Igaunija”, “igaunis” pamatā Latvijas teritorijai kaimiņos esošā senā igauņu novada Ugandi (Ugaunija) nosaukums.

[49] Turaidietis Anno - viens no šī novada vecākajiem, kurš sadarbojās ar vāciešiem un bija vismaz viena ciema pārvaldnieks (sal. I, 11; IV, 4; XI, 5). Šķiet, ka Anno bijis pirmais Turaidā kristītais lībietis, kas pēc kristīšanās ieguvis Johannesa (Anno) vārdu. Iespējams, ka Anno ir sensakšu personvārds (Alvre 1984, Nr.9, 540; Stoebke 1964, 164). Annus vārds vēlāk konstatēts arī latviešiem (Blese 1929, 89).

[50] Celestīns III (1191-1198).

[51] Stola (grieķu stolē) - katoļu priestera tērpa sastāvdaļa - ap kaklu apliekama plata lente, kuras gali nokarājas pār krūtīm.

[52] Bīskapam liegtā bēgšana uz Igauniju pie kuģiem Teoderiham neradīja nekādas grūtības. Tas, ka viņš braucis cauri Kursai un Prūsijai (Johansen 1951, 98), ir maz ticams: viltība cēlā nolūkā ar grāmatas, stolas un svētītā ūdens palīdzību varēja izdoties tikai apvidū, kur pazina Teoderihu, nevis Kurzemē, kur tai laikā kristīgo vācu priesteris vēl nebija redzēts (Arbusow, Bauer 1955, b, 7).

[53] Kad ar šo pāvesta lēmumu 1195./96. gadā tika organizēts pirmais krustkarš pret Baltijas tautām, karotāju apģērbam bija uzšūta krusta zīme.

[54] T.i., ticīgo kopuma nozīmē.

[55] H.Biezais (1969, 88-96) uzskata, ka te ar “šo pašu bīskapu” domāts bīskaps Meinards, kurš sakarā ar to izpelnās lībiešu neuzticību (Mugurēvičs 1987, 22). Turpretī E.Pābsts, A.Bauers, J.Megiste un E.Tarvels ir pārliecināti, ka runa ir par Teoderihu. Sirmais un vārgais Meinards, pēc E.Pābsta domām, nebūtu varējis atstāt zemi un doties līdzi, jo tika aizturēts Ikšķilē (Pabst 1867, 11).

[56] Zviedri (latīņu Suecie) - ziemeļģermāņu izcelsmes Viduszviedrijas iedzīvotāji, kas ar kristīgo ticību bija pazīstami kopš 9.gs. pirmās puses. Īsti kristīgā ticība nostiprinājās gan tikai 12.gs, sākumā. Zviedru tauta izveidojās 9.-11.gs. (t.s. vikingu laikmetā), apvienojoties ziemeļģermāņiem, kas 1.g.t. apdzīvoja Skandināviju (Stenberger 1964, 649-832).

[57] Domāts zviedru karaspēka vadonis jarls Birgers Brūsa (Brosa; miris 1202.g.). Jarls zviedru galmā bija augstākais amats pēc karaļa. Jarla svarīgākais pienākums bija sauszemes un jūras karaspēka organizēšana un vadīšana, it īpaši laikā, kad notika karagājieni pret Baltijas jūras austrumu krastā dzīvojošajiem “pagāniem” (Андерсон 1951, 181). Pēc 12.gs. Zviedrijas jarls ieņēma jūras spēku pavēlnieka amatu.

[58] Kurši - rietumbalti; rakstītie vēstures avoti tos min 9.-16.gs. 13.gs. Latvijas rietumu daļā un Lietuvas ziemeļrietumu daļā ir zināmas deviņas kuršu zemes ar daudzām pilīm. Par kuršiem 12.gs. beigās un 13.gs. dēvēja arī tos pārkuršojušos Ziemeļkurzemes lībiešus, kuru materiālā kultūra maz atšķīrās no kuršu kultūras (Мугуревич 1970, 36).

[59] Viruzeme, Viru (igauņu Virumaa) - novads Ziemeļigaunijā starp Somu līci un Peipusa ezeru.

[60] Līvzeme un Turaida - ar Līvzemi (Livonia) šeit jāsaprot Daugavas lībiešu apdzīvotā teritorija, bet ar Turaidu - Gaujas lībiešu zemes.

[61] Bīskaps Meinards miris 1196.gadā vai nu 14.augustā, vai 11.oktobrī. Apglabāts Ikšķiles baznīcā. 14.gs. beigās viņa pīšļi pārvesti uz Rīgas Doma baznīcu, kur sākumā tos apglabāja altāra ziemeļu pusē, pēc tam ievietoja speciāli sagatavotā nišā. 1883.gadā arheologa A.Buhholca vadībā šo nišu atverot, konstatēts samērā labi saglabājies galvaskauss un skeleta paliekas (Sb. Rig. 1883, 65).

OTRĀ GRĀMATA. PAR BĪSKAPU BERTOLDU[1]

II

1. PAR BĪSKAPA BERTOLDA IESVĒTĪŠANU. Kad atbilstoši paražai bija nosvinētas bēres un bīskaps, līviem - lai arī ko tie sirdī domāja - vaimanājot un asaras lejot, apglabāts, [1196./1197.] notika sarunas par pēcnācēju un tapa sūtīts uz Brēmenes metropoli pēc piemērota cilvēka. Tika izvirzīts cienījamais cisterciešu ordeņa Lokumas[2] abats Bertolds. Sākumā viņš gan vilcinājās un negribēja iet, bet, pakļaudamies metropolīta lūgumiem, tomēr uzņēmās sludināšanas nastu.

2. [1197.] Kļuvis par bīskapu, viņš, uzticēdams sevi tam Kungam, uz Līvzemi devās vispirms bez karaspēka izpētīt apstākļus; ieradies Ikšķilē, viņš pārņēma baznīcas īpašumu[3] un sapulcināja pie sevis visus labiešus[4] - kā [55.lpp.] pagānus, tā arī kristiešus. Ar dzērieniem, ēdieniem un dāvanām bīskaps centās iegūt viņu labvēlību un sacīja, ka ieradies pēc viņu aicinājuma, sekodams savam priekšgājējam amatā. Sākumā tie viņu uzņēma laipni, bet Salas kapsētas[5] iesvētīšanā savā starpā strīdējās: vieni gribēja viņu; baznīcā[6] sadedzināt, citi - nosist, vēl citi - noslīcināt; bīskapam tika pārmests, ka viņa ierašanās iemesls esot nabadzība.

3. Ņemot vērā šādu iesākumu, viņš slepus devās uz kuģiem un atgriezās Gotlandē; aizbraucis tālāk uz Saksiju[7], viņš par Līvzemes baznīcas postu žēlojās gan pāvesta kungam, gan metropolītam, gan visiem kristusticīgajiem. Tāpēc pāvesta kungs visiem, kas pieņemšot krusta zīmi un ķeršoties pie ieročiem pret nodevīgajiem līviem, atvēlēja grēku atlaišanu un par to nosūtīja rakstu[8] bīskapam Bertoldam, tāpat kā viņa priekšgājējam.

4. [1198. laikam jūlijs] Tātad bīskaps, savācis vīrus ieradās ar karaspēku Līvzemē un devās uz Salas pili, kas atrodas upes vidū. Te viņš aizsūtīja ziņnesi pāri upei, jautādams, vai viņi ir ar mieru pieņemt ticību un, to pieņēmuši, arī glabāt. Viņi kliedza, ka negribot ticību ne atzīt, ne glabāt. Bet bīskaps, kas kuģus neapdomīgi bija atstājis iepakaļ, viņiem neko nevarēja padarīt Tāpēc viņš ar karaspēku atgriezās Rīgas vietā[9] un apspriedās ar savējiem, kas būtu darāms.

5. Pa tam pret viņu sapulcējās visi līvi un nometās viņpus Rīgas kalna[10], gatavi cīnīties. Tomēr viņi aizsūtīja pie bīskapa ziņnesi, vaicādami, kāda iemesla pēc viņš atvedis karaspēku. Iemesls, atbildēja bīskaps, esot tas, ka viņi, tāpat kā suņi pie vēmekļiem, vairākkārt no ticības atgriezušies pie pagānisma. “Šo iemeslu,” uz to sacīja līvi, “mēs novērsīsim. Tikai atlaid savu karaspēku un ar savējiem mierīgi atgriezies savā bīskapijā[11]; piespied tos, kas pieņēmuši ticību, glabāt to, bet pārējos pieņemt to mudini ar runām, nevis rungām!” Bīskaps drošībai no viņiem par ķīlniekiem[12] pieprasīja viņu dēlus, taču viņi neparko negribēja tos dot, bet tikmēr ar ieganstu, ka grib savākt daļu ķīlnieku, piedāvāja un saņēma īsu pamieru, miera apstiprināšanai saskaņā ar paražu apmainoties ar nosūtītiem šķēpiem[13]. Šī miera laikā viņi nogalināja vairākus vāciešus, kas meklēja barību zirgiem. Kad bīskaps to uzzināja, viņš nosūtīja atpakaļ viņu šķēpu un uzteica mieru.

6. [24.jūlijs] PAR BĪSKAPA BERTOLDA KAUJU UN VIŅA NĀVI. Tad līvi pēc pagānu paražas sāka klaigāt un trokšņot.[14] Pretējā pusē sakšu rindas apbruņojās kaujai un ar joni uzbruka pagāniem. Līvi metās bēgt. Bīskaps paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ iejuka bēgošo pūlī. Divi no tiem viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imauts[15], viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu, un citi viņu saplosīja locekli pa loceklim.[16] Nu līvi, izbijušies, ka karaspēks viņus vajā, bēga pa kaklu pa galvu, jo bija ieraudzījuši kāda [57.lpp.] nonāvēta vācieša bruņucepuri[17], kuru viņa nogalinātājs līvs bija sev uzlicis galvā. Karaspēks, zaudējis savu pavēlnieku, protams, bija satraukts un gan zirgos, gan no kuģiem, gan ar uguni, gan ar zobenu postīja līvu sējumus.[18]

7. PAR SALIEŠU UN IKŠĶILIEŠU KRISTĪŠANU. Kad līvi to redzēja, viņi, lai paglābtos no lielākiem zaudējumiem, atjaunoja mieru un ataicināja pie sevis garīdzniekus; pirmajā dienā Salā tika kristīti ap piecdesmit cilvēku, nākamajā dienā Ikšķilē pievērsti ticībai ap simtu.[19] Viņi uzņēma priesterus savās pilīs un ikviena uzturēšanai noteica vienu mēru labības[20] no katra arkla[21]. Kad karaspēks to redzēja, tā noskaņojums vērtās miermīlīgs un tas sāka gatavoties atceļam.

8. Bet līvi, kas bija zaudējuši savu ganu, pēc garīdznieku un brāļu padoma aizsūtīja ziņnešus uz Vāciju pēc jauna pēcnācēja. Un tā nu sakšu vienība, uzticēdamās nedrošajam mieram, atgriezās mājās. Palika garīdznieki, un palika viens tirgotāju kuģis. Līdzko vējš kuģus bija aizdzinis, no ierastajām pirtīm[22], raugi, iznāca nodevīgie līvi, aplaistījās ar Daugavas ūdeni un sacīja: “Še nu ar upes ūdeni noskalojam kristības ūdeni līdz ar pašu kristietību un, atmezdami pieņemto ticību, aizsūtām to pakaļ aizbraucējiem sakšiem.” Bet aizbraukušie kāda koka zarā bija izgriezuši kaut ko līdzīgu cilvēka galvai;[23] līvi to uzskatīja par sakšu dievu un ticēja, ka ar to viņiem tiekot uzsūtīti plūdi un sērga.[24] Tāpēc viņi pēc savas paražas izvārīja medalu[25] un, kopīgi iedzēruši un apspriedušies, noņēma galvu no koka un, sasējuši kopā baļķus, uzlika uz tiem galvu un to kā sakšu dievu līdz ar kristiešu ticību nosūtīja pār jūru uz Gotlandi aizbraucējiem pakaļ.

9. Pēc mēneša [ap augusta beigām] līvi lauza mieru, saņēma ciet brāļus un nelāgi izrīkojās ar viņiem, ķērās pie viņu īpašuma[26] un to gan zagšus, gan varmācīgi piesavinājās. Tā kā viņi nolaupīja arī zirgus, tīrumi palika neapstrādāti. No tā baznīcai radās zaudējumi gandrīz divsimt marku[27] apmērā. Tāpēc garīdznieki aizbēga no Ikšķiles neziņā, uz ko cerēt un kur paglābties.

10. Nākamajā Lielajā gavēnī [1199. no 3.marta līdz 18.aprīlim] sapulcējās visi līvi[28] un nosprieda, ka ikviens garīdznieks, kas pēc Lieldienām vēl būšot palicis viņu zemē, tikšot sodīts ar nāvi. Tāpēc garīdznieki, gan baidīdamies no nāves, gan nolūkā sameklēt sev ganu, devās ceļā uz Saksiju. Līvi nolēma nogalināt arī palikušos tirgotājus. Taču tie izglāba savu dzīvību, pasniedzot vecākajiem dāvanas.
______________________________________________________________

[1] Bertolds cēlies no ministeriāliem ar uzvārdu Šulte (Schulte), kas dzīvojuši pie Elbas Štades (tag. Vācijā, Lejassaksijā) tuvumā (Kluger 1982, 89; Hucker 1989, 39-41). Pēc tam bijis abats Lokumā (12.gs. 80.-90.g.). Pēc Lībekas Arnolda un Alberika ziņām (Arnoldi chronica 1978, 214; Chronica Albrici 1874, 872), Bertolds par misionāru Līvzemē darbojās jau Meinarda laikā (Feser 1963/64, 101-128), bīskaps Ikšķilē (1196-1198). Bertoldu par bīskapu 1196./97.gada ziemā iesvētīja Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II. Romas kūrijai Bertolds bijis pazīstams kā cisterciešu ordeņa darbinieks; par to liecina kaut vai tas, ka viņam 1158.gadā bija uzdots nokārtot Brēmenes arhibīskapa strīdus ar kanoniķiem. Atskaņu hronika (LR, R. 523-525) un tās ietekmē daži vēlāka perioda rakstītie vēstures avoti Bertoldu nepamatoti dēvē par Rīgas dibinātāju.

[2] Lokuma - tag. pilsēta Vācijā, Lejassaksijā, 40 km uz rietumiem no Hannoveres. Lokumas pils (Luccaburg) tiešā tuvumā 1163.gadā dibināts cisterciešu klosteris ar koka celtnēm. Plašāka mūra ēku celtniecība klosterī notikusi 13.gs. pirmajā pusē, kad klosteris pārdzīvoja saimniecisku uzplaukumu (Hirschler, Berneburg 1982,7-17).

[3] Pēc katoļu baznīcas kanoniskajām tiesībām dos ecclesiae ir nodevas, ko mācītājs saņem baznīcas uzturēšanai no kāda ciema vai draudzes iedzīvotājiem; šeit - baznīcas īpašums.

[4] Labieši, labākie ļaudis (latīņu meliores, lejasvācu dy besten) minēti arī latviešu tautasdziesmās (labie ļaudis, labinieki) - 12.-13.gs. sabiedrības turīgākās, cienījamākās daļas pārstāvji. “Labāko ļaužu” vīrieši parasti bija karadraudžu sastāvā; labiešu apbedījumus pārstāv kapi, kuros atrod cirvi, šķēpu, kaujas dunci un daudz rotaslietu (Mugurēvičs 1977, 117).

[5] Salas kapsēta - senākā rakstītos avotos minētā kristīgo kapsēta Līvzemē. Tā atradusies Salaspils Mārtiņsalā un aizņēmusi apmēram 0,3 ha lielu platību, ko ietvēris plienakmeņu žogs. Latvijas ZA Vēstures institūta arheoloģiskajos izrakumos 1966.gadā un 1969.-1973. gadā izpētītas apmēram divas trešdaļas kapsētas teritorijas un atsegti 1748 kapi (Mugurēvičs 1974, 55). Senākie apbedījumi attiecināmi uz 12.gs. beigām; tā kā kapsēta izmantota līdz 17.gs., mirušie guldīti cits virs cita 3-4 kārtās.

[6] Mārtiņsalas kapsētas vidū atradusies baznīca, kas, vairākkārt pārbūvēta, pastāvējusi līdz 18.gadsimtam. Par baznīcas celšanu Salā tiešu ziņu nav, taču tas, ka Mārtiņsalā 1186.gadā kristīti seši vārdā nosaukti lībieši un tad pat uzsākta mūra pils celtniecība, vedina domāt, ka jau šai laikā te pastāvējusi kāda kulta celtne. Tam par labu liecina vēlāka laika (16.-17.gs.) vēstures avoti (MLA 1839, 11), kas apgalvo, ka baznīca Mārtiņsalā celta jau Meinarda laikā kā pirmais dievnams Līvzemē. Tā kā 13.gs. vidū (UB I, Nr. 282) salu sāka dēvēt par Baznīcas salu (Kirchholm), iespējams, ka tolaik notikuši lieli baznīcas pārbūves darbi un varbūt tieši šai laikā koka celtnes vietā radusies mūra būve un draudzes baznīcas ietekme nostiprinājusies plašākā novadā. Celtniecības beigu fāzē baznīca bijusi 10,5x28,5 m liela vienjoma četrstūveida celtne ar trim krusta velvēm. Baznīca daļēji pētīta A.Buhholca vadībā, bet pilnībā atsegta Latvijas Vēstures institūta izrakumos. Senāk celta baznīcas austrumu daļa, taču, tā kā zem mūra sienām atsegti apbedījumi ar 13.gs. pirmās puses senlietām, tas nevarētu būt noticis pirms šī laika. 15.gs. baznīcai piebūvēts tās rietumu gals ar torni. Baznīcā zem grīdas atsegti 54 apbedījumi (Mugurēvičs 1968, 63-68).

[7] Saksija - vēsturisks novads Vācijas dienvidaustrumu daļā pie Rūdu kalniem un Elbas. Toreizējā Saksijas hercogiste ietilpa Vācijas ķeizarvalsts sastāvā. Saksija 12.gs. beigās un 13.gs. sākumā aptvēra zemes starp Reinu, Elbu, Ziemeļjūru un Harca kalniem. Vācu krustnešu iebrukuma laikā Baltijā Saksijas hercogiste bez senajām ģermāņu zemēm ietvēra arī šai laikā iekarotās agrākās rietumslāvu zemes Baltijas jūras dienvidrietumu piekrastē un Elbas lejteces labajā krastā.

Saksijas nosaukuma pamatā ir rietumģermāņu sakšu (latīņu Saxones) vārds; sakši rakstītajos avotos minēti kopš 2.gadsimta; ar kristīgo ticību bijuši pazīstami kopš 8.gs. beigām (Weidemann 1966, 195-200]. Jāpiebilst, ka, šķērsojot Saksiju, bīskaps Bertolds 1197.gadā Heizēdē (netālu nu Hannoveres) iesvētīja kādu jaunu baznīcu (Feser 1963/64, 116).

[8] Pāvesta Celestīna III (miris 1198.g. 8.janvārī) bulla par krustkara izsludināšanu nav saglabājusies.

[9] Rīgas vietā (od locum Rige), t.i., vietā, kur vēlāk celta Rīgas pilsēta (Arbusow, Bauer 1955, 9). Jāteic, ka lietvārdam locus viduslaiku latīņu rakstā var būt arī ciema nozīme (Niermeyer 1984, 619). Kā liecina arheoloģiskie pētījumi (A.Caune, M.Vilsone), 12./13.gs. mijā šeit jau bijuši lībiešu ciemi. Tāds arī minēts pašā Hronikā, XIV, 5, kur runāts par ārpus pilsētas esoša ciema nodedzināšanu kuršu uzbrukuma laikā. 1230.gadā kuršu līgumos ar vāciešiem (LVA II, Nr.161, 163) vieni un tie paši ciemi vai senpilsētas saukti gan villae, gan loca. Rietumeiropā 11.-13.gs. ar vārdu locus saprata arī kādu lielāku apdzīvotu vietu ar agrās pilsētas iezīmēm (Last 1976, 510).

12.gs. Rīgā iespējams konstatēt divus rajonus - tag. Alberta laukumu un Peldu ielas apkārtni - ar kopējo platību vismaz 3 ha, kur lokalizējami divi lībiešu ciemi ar tiem atbilstošo kapulauku tag. Doma baznīcas vietā (Caune 1985, 30).

Tātad Rīgu 12.gs. beigās var uzlūkot par apmetni ar dažām agrās pilsētas iezīmēm, kur novērojama blīva apbūve etniski jauktā vidē (lībieši, kurši, vendi, zemgaļi), attīstīta amatniecība un tirdzniecība.

[10] Rīgas kalns, ko hronists tālāk dēvē arī par Seno kalnu (VII, 5; VIII, 1; X, 14; XIV, 5 u.c.), atradies apmēram tag. Esplanādes vietā. Te bijušas smilšainas kāpas, to vidū pacēlies lielāks paugurs (Rīgas jeb Senais kalns), tāpēc Atskaņu hronika un Vartberges Hermaņa hronika 1198.gada kaujas vietu raksturo kā smilšainu pauguraini (LR, R. 557; Wartberge 1863, 23). Minētais paugurs, ko vēlāk dēvēja arī par Kubeskalnu, jādomā, bijis sens vietējo iedzīvotāju nocietinājums - pilskalns. Tas norakts 18.gs. beigās, jo augstuma un arī situācijas dēļ bijis bīstams - no tā varēja apšaudīt ar zemes vaļņiem apjozto pilsētu. Pieņēmumu, ka Senais kalns atradies Vecpilsētas laukumā (Arbusow, Bauer 1955, 22), arheoloģiskie pētījumi nav apstiprinājuši.

[11] Ar ad episcopium tuum domāts bīskapijas centrs Ikšķilē, jo no Daugavas lībiešiem vienīgi ikšķilieši bīskapu Bertoldu nebija noraidījuši.

[12] Ķīlniekus parasti ņēma no sabiedrības augstākā slāņa pārstāvjiem, proti, vecāko un labiešu dēlus.

[13] Šķēpam pēc tā laika ticējumiem bija svarīga nozīme kā miera vai kara simbolam. Ja gribēja slēgt mieru, apmainījās šķēpiem, ja mieru lauza, šķēpu aizsūtīja atpakaļ (sal. XVII, 2).

[14] Vietējie karavīri (lībieši, latgaļi), pulcējoties kaujai, mēdza sist zobenu pret vairogu un izkliegt kaujas saucienus (sal. XXVIII, 5).

[15] Pamatojoties uz 15.-17.gadsimta Hronikas norakstiem, 18.-19.gadsimta vidus Hronikas izdevumos (piemēram, Hansen 1857, 64) Imauts dēvēts par Imantu. Aplūkojamais personvārds saistāms ar igauņu personvārdu Himot(u), kura nozīme varētu būt “kārotais” (Alvre 1984, Nr.9, 541), sal. igauņu himustama - “tīkot”, “vēlēties”, “kārot”. Paralēles šim personvārdam atrodamas arī 14.-16.gs. Livonijas rakstītajos avotos (Ymmotu - Kiparsky 1939,396).

[16] Bertoldu apglabāja Ikšķiles baznīcā (sal. X, 6); vēlāk bīskapa mirstīgās atliekas pārvestas uz Rīgas Doma baznīcu, kur viņa kaps atradies Sv.Krusta altāra priekšā (Bruiningk 1904, 22-24; Hucker 1989, 52).

[17] Vācu bruņiniekiem 12.-13.gs. (krustkaru laihā) bija no dzelzs plāksnes gatavotas koniskas podveida cepures, kas daļēji sedza arī kaklu un seju, acu un mutes vietā atstājot atvērumus (Boeheim 1890, 28). Kuršu bruņucepures sedza tikai galvas virsu.

[18] Lībiešu sējumi, resp., labības tīrumi, tiešā Rīgas tuvumā pierāda Rīgas apdzīvotību un pastāvīgu lauku pastāvēšanu.

[19] Aptuvenie dati par kristīto skaitu divos lībiešu ciemos - Salaspilī (50) un Ikšķilē (100) -, konfrontējot tos ar arheoloģisko pētījumu rezultātiem, ļauj aprēķināt iedzīvotāju skaitu šai teritorijā vispār. Kā rāda izrakumi un pārbaudes tranšejas Mārtiņsalā, ar celtnēm dažādos laikos nav bijusi apbūvēta visa sala, bet gan tikai tās paaugstinātās daļas malas un rajons ap pili. Tātad apdzīvotā teritorija Mārtiņsalā nepārsniedza 5 ha, t.i., 25% no salas kopplatības; pārējā salas zemākā daļa tika izmantota tīrumiem un ganībām. Ciema teritorijā te izpētītas 40 celtnes, no kurām puse bija zemē iedziļinātas. Tās bija arī hronoloģiski senākās (12.-13.gs.). Pēc celtņu izvietojuma blīvuma var aprēķināt, ka Mārtiņsalā varēja būt 20-30 vienlaikus izmantotu ēku, kurās varēja izmitināties vismaz 100 cilvēku (Mugurēvičs 1974, 54-58). Jāņem vērā, ka daļa salas iedzīvotāju jau bija kristījušies, daļa saliešu vispār nekristījās un allaž asi vērsās , pret krustnešu politiku.

[20] Mērs labības (latīņu mensura) atbilst senai vietējai labības mērvienībai - pūram (t.i., ap 50 kg) (LGI, Nr.188; Zemzaris 1981,98).

[21] Arkls (latīņu aratrum) var nozīmēt gan zemes apstrādāšanas rīku, kas tolaik bija spīļarkls ar dzelzs lemešiem, gan nodevu aplikšanas vienību (kā to saprata viduslaikos). Ticamāks liekas pieņēmums, ka arī šeit arkls apzīmē nodevu aplikšanas vienību. Tam par labu liecina citu tā laika hronistu (Helmoldi cronica 1937, 25) ziņas; ar arklu saprata tādu platību, ko varēja apstrādāt ar vienu arklu, resp., zirgu, un tāpēc tā lielums pilnīgi precīzi nav nosakāms. Pamatojoties uz 15.gs. liecībām, arkla lielums arī pāris gadsimtu agrāk varēja būt ap 30 pūrvietu (11 ha); šāda platība tad arī kļuva par nodevu aplikšanas vienību (Zemzaris 1981, 75).

[22] Priekšstatu par lībiešu pirtīm dod kāda Mārtiņsalas priekšpilī pie aizsarggrāvja atsegtā 2,5x2,5 m liela dēļu vientelpas celtne ar akmeņu krāsni un mazu priekšnamu. Tikai pārdesmit metru attālumā no pirts atradās Daugava.

[23] Koka nūjiņas ar izgrieztu cilvēka galvas atveidojumu galā iegūtas kā Vecrīgas izrakumos, tā arī rietumslāvu apdzīvotajā teritorijā, kur 12.-13.gs. pakāpeniski iespiedās vācu feodāļi. Antropomorfi kokgriezumi bija vietējo dievību atveidojumi. Paraža izcirst elku tēlus koka staba vai mieta galā cilvēka ķermeņa augšdaļas veidā ir ļoti sena (Caune 1981, 65-67).

[24] Liekas, ka 12.gs. 90.gados (1197, 1198) Daugavas lejteci piemeklējušas vairākas stihiskas nelaimes (plūdi, neraža, sērgas), kuras lībieši uzskata par vācu krustnešu iebrukuma sekām. Precīzas ziņas par to varētu sniegt konfrontācija ar citu avotu (plūdos radušos sanesumu slāņu, dendrohronoloģijas, iedzīvotāju pastiprinātas mirstības cēloņu u.c. pētījumu dati) liecībām.

[25] Medalus jeb miestiņš, spriežot pēc valodniecības datiem, gan kā reibinošs, gan atspirdzinošs dzēriens darināts jau gadu tūkstošiem ilgi; tā nosaukums ļoti līdzīgs daudzās indoeiropiešu valodās (Фасмер II, 1986, 589).

[26] T.i., pie Ikšķiles pils ēku bīskapa daļas un domkapitula brāļu apstrādātajiem laukiem, kas veidoja vēlākās muižas (bonum) zemes.

[27] Marka - 12.-13.gs. naudas vienības (visbiežāk sudraba stienīša) apzīmējums. Dažādos tirdzniecības centros tolaik lietoja atšķirīga svara markas. Vācijas teritorijā visplašāk bija sastopama t.s. Ķelnes marka, kuras svars bija 231-234 g sudraba (Numismatik 1976, 213). Nedaudz vieglāka (ap 208 g) bija Gotlandes marka, ko vēlāk ņēma par pamatu Rīgas markai (Zemzaris 1981,.157-159).

[28] Domāta lībiešu sabiedrības vadošās turīgākās daļas vecāko (seniores) sapulce. Tos vēlāk ar dāvanām uzpirka tirgotāji, arī garīdznieki, jo tie sveiki un veseli sagaida bīskapu Albertu (sal. IV, 2).

TREŠĀ GRĀMATA. PAR BĪSKAPU ALBERTU[1]

III

1. Tā Kunga 1198.gadā augsti cienījamais Alberts, Brēmenes kanoniķis, tika iesvētīts[2] par bīskapu [1199. no februāra līdz marta sākumam].

2. Nākamajā vasarā pēc iesvētīšanas viņš devās uz Gotlandi un tur apzīmēja ar krusta zīmi[3] ap piecsimt vīru braukšanai uz Līvzemi. No turienes dodoties tālāk caur Dāniju, viņš saņēma dāvanas no karaļa Knuda[4], hercoga [59.lpp.] Valdemāra[5] un arhibīskapa Absolona[6]. Atgriezies Vācijā, viņš tā Kunga dzimšanas dienā [25.decembrī] daudzus apzīmēja ar krusta zīmi Magdeburgā[7], kur notika karaļa Filipa[8] un tā sievas kronēšana. Un šī karaļa priekšā padomē tika jautāts, vai, krustnešiem, kas brauc uz Līvzemi, īpašumus noliekot pāvesta aizsardzībā tāpat kā tiem, kas dodas uz Jeruzalemi[9]. Tika saņemta atbilde, ka šos īpašumus pārņemot pāvesta[10] aizsardzībā, kurš pilnīgai grēku atlaišanai uzlikto krustnešu braucienu uz Līvzemi pielīdzinājis ceļojumam uz Jeruzalemi. [...]
_____________________________________________________________

[1] Alberts (miris 1229.g. 17.janvārī), domkungs Brēmenē (1186-1194), bīskaps Ikšķilē (1199-1202) un Rīgā (1202-1229). Dzimis ap 1165.g. daudzbērnu ģimenē (māte precējusies divreiz). Alberta senči - Bukshēvdeni (Bickeshovede, Bikeshovde, Beckeshovede, Bekshovede, de Bekeshovede, Buxhöveden, Buxhövden) bijuši zemākas kārtas dižciltīgie (Gnegel-Waitschies 1958, 22, 23), kuru dzimtas vārds līdz šim laikam saglabājies Bekshēvedes (Bexhöovede) ciema (10 km no Brēmerhāfenes) nosaukumā ar nozīmi “kur iztek strauts” (wo ein Bach entspringt). Šajā ciemā atrodas romāniskā stilā celta baznīca (Kiecker, Capelle 1939, 38).

13.gs. sākumā Alberts kļuva par galveno vadītāju vācu feodāļu un katoļu baznīcas ekspansijai Baltijā. Savu mērķu īstenošanai viņš izmantoja gan veiklu, arī divkosīgu diplomātiju, gan pazīšanos un radnieciskās saites Brēmenes metropolijā (Alberta māte bija Brēmenes arhibīskapa Hartviga II pusmāsa). Livonijā atbildīgos amatos Alberts izvirzīja radiniekus - brāļus, svaini -, organizēja nemitīgu cīņu pret vietējiem iedzīvotājiem nolūkā izveidot ne tikai Līvzemes baznīcu, bet arī valsti pēc Vācijas hercogistu parauga. Bukshēvdenu dzimtas pēcnācēji Baltijā konstatējami arī vēlākajos gadsimtos (Lexikon 1970, 136-139).

[2] Pēc A.Bauera, Alberts par bīskapu iesvētīts 1199.gada marta sākumā (Arbusow, Bauer 1955, XXX; Pabst 1867, 20), nevis 28.martā. Pēc citu autoru domām, kad līvzemnieku sūtņi jautājumā par jauna bīskapa ievēlēšanu ieradās Brēmenē (II, 8), Brēmenes domkapituls ievēlēja no savām rindām “augsti cienījamo Albertu” par jauno Līvzemes bīskapu (III, 1). Liekas, ka Alberts neiebilda pret savu izvirzīšanu, un, domājams, viņš iesvētīts par bīskapu 1199.gada Priecas svētdienā - 28. martā (Gnegel-Waitschies 1958,43).

[3] Zināmu informāciju par tiem, kuri devās krustkarā, sniedz tā laika attēli. Piemēram, attēlā, kur ķeizars Frīdrihs I Barbarosa (1152-1190) parādīts kā krustnesis, redzamas trīs sarkanas krusta zīmes - viena uz vairoga, otra pie apģērba uz krūtīm, trešo - miniatūru krustu - ķeizars tur rokā (pēc Erbstösser 1980, 79, Abb. 56, 63). Dažkārt krusta zīme redzama arī uz karodziņiem, kas piestiprināti pie šķēpa vai bruņucepures. Krusta zīmi kā simbolu mazu krustiņu vai ovālas plāksnītes veidā garīdznieki, iespējams, izdalīja krustkarotājiem - par to liecina atradumi ostas pilsētās, no kurām karotāji devās krustkarā. Uz vienas šādas plāksnītes (13.gs. beigas) ir uzraksts “Signun S. Marie in Livonia remissionis peccatorum” - “Līvzemes Sv. Marijas grēku atlaides zīme” (Rydbeck 1935,111).

[4] Knuds VI - Dānijas karalis (1182-1202) uz laiku bija pakļāvis dažas Ziemeļvācijas pilsētas (Hamburgu, Lībeku u.c.).

[5] Hercogs Valdemārs - Knuda brālis, no 1188.g. Šlēsvigas hercogs, vēlāk (1202-1241) Dānijas karalis Valdemārs II.

[6] Absolons - Lundas arhibīskaps (1178-1201), pāvesta legāts un primāts Dānijā un Zviedrijā, labi prata sadarboties ar karaļiem katoļu baznīcas pozīciju nostiprināšanā (Skyum-Nielsen 1969, 128).

[7] Magdeburga (pilsēta Vācijā) - kopš 10.gs. otrās puses vācu kolonizatoriskās darbības centrs un arhibīskapa rezidence iekarotajās rietumslāvu zemēs (Herrmann 1985, 249).

[8] Filips, Švābijas hercogs, Vācijas karalis (1198-1208); viņa sieva Irēna bija Bizantijas ķeizara meita.

[9] Jeruzaleme - pilsēta Palestīnas centrālajā daļā, kur atrodas kristīgo galvenā svētvieta, proti, kur bijis “Tā Kunga kaps” (Halley 1983, 550-553). Kristus kapa vietas atbrīvošana no musulmaņiem noderēja par oficiālo ieganstu vairākiem krustkariem laikā no 11.gs. līdz 13.gs., kas, organizēti pēc katoļu baznīcas iniciatīvas, faktiski bija militāra kolonizācijas kustība Vidusjūras austrumu piekrastes zemēs (Erbstösser 1980,203).

[10] Tolaik par pāvestu bija Innocents III (1198-1216), kurš kā politiķis visiem iespējamiem līdzekļiem centās pakļaut sev laicīgos katoļticīgos valdniekus (Roscher 1969). 1199.gada 5.oktobrī izdotā bulla aicināja krustnešus no Saksijas un Vestfālenes (hercogiste starp Reinas un Vēzeres upēm) doties krustkarā uz Līvzemi. Bullā bija teikts, ka jaunkristītie esot jāaizstāv pret barbariem, kuri pielūdz “nesaprātīgus dzīvniekus, lapotus kokus, dzidrus ūdeņus, zaļu zāli un nešķīstus garus” (LVA II, Nr.29).

VII

1. [1203.] PAR PIEKTO GADU. Sava pontifikāta piektajā gadā bīskaps, atgriezdamies no Vācijas, atveda sev līdzi dižciltīgos vīrus Arnoldu no Meiendorpas[1], Bernhardu no Zēhūzenes[2] un savu brāli Teoderihu[3] līdz ar vairākiem citiem cienījamiem vīriem un bruņiniekiem[4]. Nebīdamies Dieva dēļ paciest laimi un nelaimi, viņš kopā ar tiem uzticējās bangainajai jūrai un, nokļuvis Listerbijā,[5] kādā Dānijas karalistes provincē, sastapa tur pagānus igauņus no Sāmsalas[6] ar sešpadsmit kuģiem. Tie nupat kā bija nodedzinājuši baznīcu, nogalinājuši cilvēkus un dažus saņēmuši gūstā, izpostījuši zemi un nolaupījuši zvanus un baznīcas piederumus, kā to līdz šim gan igauņu, gan kuršu pagāni bija raduši darīt Dānijas un Zviedrijas karalistēs. Krustneši ķērās pie ieročiem, lai atriebtu kristiešu zaudējumus, bet pagāni, uzzinājuši, ka krustneši dodas uz Līvzemi, aiz lielām bailēm sameloja, ka salīguši ar rīdziniekiem mieru. Tā kā kristieši viņiem noticēja, viņi šoreiz gan izglābās no to rokām, bet no savas viltības nekādu labumu neguva, jo vēlāk tomēr iekrita šajā pašā viņiem sagatavotajā cilpā.

2. PAR KRUSTNEŠU UN IGAUŅU KAUJU UZ JŪRAS. Proti, krustneši, Dieva vadīti, sveiki un veseli nokļuva Visbijā[7], kur turienes pilsoņi un viesi[8] viņus ar prieku uzņēma. Pēc pāris dienām ieradās igauņi ar visu savu laupījumu. Krustneši, ieraudzīdami tos braucam ar uzvilktām burām, pārmeta pilsoņiem un tirgotājiem, ka tie kristīgā vārda ienaidniekiem ļaujot mierīgi braukt garām savai ostai. Kad viņi tam nepievērsa nekādu uzmanību un labprātāk gribēja ar igauņiem sadzīvot mierā un drošībā, krustneši griezās pie sava bīskapa un prasīja no viņa atļauju cīnīties ar tiem. Bīskaps, uzzinājis viņu vēlēšanos, centās viņus no šī nodoma [67.lpp.] atturēt - gan tāpēc, ka viņi kaujā varētu no ienaidniekiem ciest zaudējumus, gan arī tālab, ka baznīca pagānu vidū gaidīja viņu ierašanos un nevarēja bez viņiem iztikt Taču viņi visādi uzstāja, nešaubīdamies par Dieva žēlsirdību, un negribēja atteikties no sava nodoma; viņi apgalvoja, ka neesot nekādas atšķirības starp pagāniem igauņiem un līviem, un lūdzās, lai bīskaps apmierina viņu prasību un viņiem šo pienākumu vēlīgi uzliek par viņu grēkiem. Bīskaps, redzēdams viņu neatlaidību, nosprieda, ka labāk doties kaujā paklausībā, jo paklausība ir labāka par upuri, apmierināja viņu prasību un uzlika viņiem par pienākumu, kā paši bija lūguši, grēku atlaišanas labad vīrišķīgi doties cīņā ar pagāniem. Krustneši nu aizgūtnēm tiecās drosmīgi cīnīties par Kristus vārdu un, ar saviem ieročiem spēcīgi apbruņojušies, steigšus sagatavoja kuģus, ar kuriem dzīrās doties uz priekšu. Kad igauņi pretējā pusē to ievēroja, viņi astoņus sirotājkuģus[9] novietoja mazliet atstatu no pārējiem, domādami, ka varēs vidū iebraucošos krustnešus ielenkt un tādā veidā sagrābt pret viņiem virzītos kuģus. Tad vācieši, viņiem strauji uzbrukdami, uzkāpa uz diviem igauņu sirotājkuģiem, kur nogalināja sešdesmit vīru, un ar zvaniem, priesteru tērpiem un sagūstītajiem kristiešiem piekrautos kuģus aizveda uz Visbijas pilsētu. Uz trešā sirotājkuģa uzlēca kāds no vāciešiem, spēcīgs vīrs, kas, abām rokām turēdams kailu zobenu[10] un cirzdams uz visām pusēm, viens pats nogāza divdesmit divus ienaidniekus. Kamēr viņš šajā asinspirtī nopūlējās pāri spēkiem, vēl dzīvi palikušie astoņi vīri pacēla buru, un, vējam to piepūšot, šis cilvēks tika aizvests gūstā un vēlāk, kad kuģi bija sapulcējušies vienuviet, nogalināts, bet kuģis pārāk mazā cilvēku skaita dēļ sadedzināts. Kad šis darbs nu bija slavējami pabeigts, visi krustneši pateicās visvarenajam Dievam par dāvāto uzvaru un bīskaps cilvēkus ar mantām, ko pagāni bija nolaupījuši dāņiem, nosūtīja atpakaļ augsti cienījamam Lundas arhibīskapam Andreasam[11].

Tad krustneši, negribēdami vairs ilgāk palikt Visbijā, turpināja uzsākto ceļu un nokļuva Rīgā. Pilsoņi un citi, kas uzturējās Rīgā, ļoti priecīgi par viņu ierašanos, nāca pretī un, parādīdami viņiem godu, ar relikvijām sagaidīja kā bīskapu, tā visus viņa pavadoņus.

3. PAR KAUPO BRAUCIENU AR BRĀLI TEODERIHU PIE VISUAUGSTĀ PRIESTERA [vasara]. Pēc tam brālis Teoderihs ar krustnešiem, kas togad Līvzemē zem sava krusta bija kalpojuši Dievam, aizbrauca uz Vāciju un paņēma līdzi kādu līvu, vārdā Kaupo, kas Turaidas līviem bija it kā valdnieks[12] un vecākais. Kad viņi bija apceļojuši lielu daļu Vācijas, Teoderihs aizveda Kaupo uz Romu un stādīja priekšā pāvestam. Pāvests viņu uzņēma ļoti laipni, noskūpstīja un plaši iztaujāja par apstākļiem, kādos dzīvo tautas ap Līvzemi, un dziļi pateicās Dievam par līvu tautas atgriešanu. Pēc dažām dienām augsti cienījamais pāvests Innocents [69.lpp.]

pasniedza minētajam Kaupo savu dāvanu, proti, simt zelta gabalu[13], un, kad tas vēlējās atgriezties Vācijā, ar lielu sirsnību atvadījās no tā, svētīja to un ar brāli Teoderihu aizsūtīja Līvzemes bīskapam ar svētā pāvesta Gregora roku rakstītu bībeli.[14]

4. PAR POLOCKAS KŅAZA KARAGĀJIENU PRET IKŠĶILI [vasara]. Tai pašā vasarā Polockas kņazs ar karaspēku negaidot ielauzās Līvzemē un uzbruka Ikšķiles pilij. Līvi, nebūdami bruņoti, neuzdrošinājās viņam pretoties un piesolīja naudu.[15] Kņazs to pieņēma un aplenkumu izbeidza. Nu daži vācieši, kurus pa tam bija atsūtījis bīskaps ar stopiem un bruņojumu, pasteidzās ieņemt Salas pili un, kad pienāca kņazs, gribēdams ieņemt pili, ievainoja lielu skaitu zirgu un krievus, kas bultu dēļ neuzdrošinājās pārcelties pār Daugavu, piespieda bēgt.

5. PAR TO, KĀ VALDNIEKS VISVALDIS[16] UN LIETUVJI SAGŪSTĪJA PRIESTERUS UN NOLAUPĪJA LOPUS. Bet Jersikas[17] valdnieks ar lietuvjiem virzījās pret Rīgu, ganībās nolaupīja pilsoņu lopus un sagūstīja divus priesterus, Johannesu no Fehtas[18] un Folkhardu no Harpštetes[19], kurš ar krustnešiem pie Senā kalna[20] cirta mežu, un nogalināja Teoderihu Brudegamu, kas metās viņam ar pilsoņiem pakaļ.

6. PAR PRIESTERU ZĀRKU, KAS AR DIEVIŠĶU BRĪNUMU KĻUVA GARĀKS. Tai laikā kāds mūks, vārdā Zifrīds, pildīdams savu priestera amatu, dziļā dievbijībā rūpējās par viņam Salas draudzē[21] uzticētajām dvēselēm un, dienu un nakti kalpodams Dievam, mācīja līvus ar sava krietnā dzīves veida priekšzīmi. Beidzot, kad pēc ilgiem pūliņiem Dievs viņa mūžam piešķīra laimīgu galu, viņš nomira. Jaunkristīto pulks, pēc ticīgo paražas nesdams nedzīvās miesas uz baznīcu, ar asarām pavadīja viņu. Kad viņi, ka bērni mīļam tēvam, no laba koka gatavoja zārku,[22] izrādījās, ka viens no vākam izcirstajiem dēļiem ir veselu pēdu par īsu. Par to satraukti, viņi ilgi meklēja kādu koka gabalu dēļa pagarināšanai, beidzot atrada tādu, pielāgoja un mēģināja to ar naglām piestiprināt pie minētā dēļa. Bet, kad viņi to vispirms uzlika uz zārka un vērīgāk ielūkojās, viņi redzēja, ka dēlis ne ar cilvēcisku, bet ar dievišķu māku kļuvis garāks un lieliski atbilst zārkam, kā paši vēlējušies. Priecīgi par to, draudzes locekļi aizsvieda projām bez vajadzības nocirsto koka gabalu un, savu ganu pēc ticīgo paražas apbedījuši, slavēja Dievu, kas saviem svētajiem dara tādus brīnumus. [...]
__________________________________________________________________

[1]. Sk. V, 3. piez.

[2] Bernhards no Zēhūzenes - ministeriālu dzimtas atvase (Transehe 1960, 18, 19), (Tag. Zēhauzene Vācijā, 30 km uz rietumiem no Magdeburgas.) Tranzē sliecas Arnoldu identificēt ar Brēmenes ministeriālu (Transehe 1960, 18).

[3] Teoderihs Bukshēvdens - bīskapa Alberta brālis. 1212.gadā par viņa sievu kļuva Pleskavas kņaza Vladimira meita (XV, 13). Teoderiha pēcteči piederēja pie vēlāk pazistamās Ropu (de Rope, de Raupena) dzimtas (Transehe 1960, 19-22; Lexikon 1970, 640).

[4] Spriežot pēc sīkā šī brauciena apraksta, hronists, iespējams, jau atradies pārceļotāju vidū.

[5] Listerbija (Listrija) atrodas Zviedrijas dienvidu krastā. 13.gs. sākumā (līdz 1658.gadam) Listrijas zeme bija pakļauta Dānijai un Lundas arhibīskapijai.

[6] Sāmsala (igauņu Saaremaa, latiņu Osilia insula) - viena no igauņu tolaik apdzīvotām zemēm.

[7] Visbija (latīņu Wysbu). Šeit ir šī svarīgā Baltijas jūras tirdzniecības centra pirmais pieminējums rakstītajos avotos (Arbusow, Bauer 1955, 19), lai gan tā, spriežot pēc arheoloģiskajiem pētījumiem, kā nozīmīga tirdzniecības vieta bija pazīstama jau 9./10.gs.; par to liecina te izpētītais šī laika kapulauks ar 300 apbedījumiem. Drošs kultūrslānis Visbijas centrālajā daļā attiecināms uz 11.gs., bet zviedru vēstures avotos Visbija minēta tikai 1225.gadā sakarā ar doma baznīcas iesvētīšanu (Svahnström 1979, 213-218).

[8] Tirgotāji, kas uzturējās Visbijā.

[9] Sirotājkuģi (piratica, pyratica), šeit - igauņu un kuršu (XIV, 1) kaujas kuģi, kas ar mazākiem izmēriem atšķīrās no vācu kogām. Tie bija labi pazīstami Baltijas jūras tautām (Heinsius 1956, 53). Kā liecina cīņas apraksts, katra šāda kaujas kuģa komandā bija 30 vīru. Konkrētu priekšstatu par šī laika vietējo iedzīvotāju kuģiem dod atradums senās Rīgas ostā. Te 1939.gada izrakumos konstatēts 14-15 m garš, 4-5 m plats, ap 2,5 m augsts kuģis no plēstiem ozola dēļiem klinkera tehnihā, ar mastu burai un sānu airi stūrēšanai. Atraduma apstākļi un kuģa konstruktīvie elementi liecina, ka kuģi varēja izmantot jūras braucieniem 12./13.gadsimtā (Skolis 1964, 97-110).

[10] Zobens (divasmeņu) bija viens no svarīgākajiem 12.-13.gs. krustnešu ieročiem, ko atrod arī Latvijas viduslaiku pilīs. Šos zobenus, kuru garums pārsniedza vienu metru, ar taisnu šķērsi un masīvu roktura pogu cīņā varēja cilāt tikai abām rokām (LA 1974; 303).

[11] Andreass Sunesens (1160(70?) - 1228) - Lundas arhibīskaps (1201-1223), dzimis Skandināvijā, izglītojies Rietumeiropā (Parīzē, Boloņā, Oksfordā). Atgriezies dzimtenē, kļuva par Dānijas karaļa kancleru un veicināja izglītības izplatību Dānijā. Pēc Lundas arhibīskapa Absolona nāves 1201.gadā bija arhibīskaps un pāvesta pastāvīgais legāts ziemeļu zemēs, to vidū arī Baltijā (Koch 1963, 224; Davidson, Fisher 1980,19).

[12] Kaupo ir vienīgais lībiešu valdnieks, kuru hronists pielīdzina karaļiem, tiesa, tikai nosacīti (quasi rex). (Vai tam par pamatu viņa acīs bijusi kristīšanās?) Par Kaupo un viņa kalpotāju (servus) stāsta arī Heisterbahas Cezārijs (ap 1180-1240), kas ziņas ieguvis 13.gs. pirmajā gadu desmitā no Lipes Bernharda, toreizējā Daugavgrīvas klostera abata (Sb. Rig. 1904, 228).

[13] Hronista minētie zelta gabali acīmredzot bija t.s. zelta feniņi (2-3 g svarā), ko 11.-13.gs. sākumā Romas impērijā kala ierobežotā apjomā, lai vajadzības gadījumā varētu dāvināt firstiem un augstākajiem garīdzniekiem (Numismatik 1976, 121).

[14] Domāts Bībeles noraksts, kas bija uzdāvāts Kaupo un vēl 16.gs. sākumā uzglabājās Rīgas Doma baznīcā (Arbusow 1950, 108). Tā kā Teoderihs un Kaupo atgriezās 1204.gada rudenī (VIII, 2), audience būs notikusi jau šinī gadā.

[15] Polockas kņaza karaspēks, jādomā, bija ieradies ievākt kārtējos meslus un apmierinājās ar ikšķiliešu piesolīto naudu.

[16] Visvaldis (13.gs. vēstures avotos Vissewalde, dokumentārajā pieminējumā Wrscewolodus - LG I, Nr.2) miris 13.gs. 30. gados, latgaļu dižciltīgais, Jersikas valsts valdnieks. Hronists viņu dēvē rex(kņazs, karalis). Visvaldis bija lietuvju dižciltīgā Daugerūta znots un Polockas kņaza Vladimira sabiedrotais cīņās pret vācu krustnešiem. Tā kā Visvaldis senkrievu  avotos nav minēts, reizēm viņu mēģināja identificēt ar kādu jau zināmu Polockas vai Smoļenskas kņazu (Taube 1935, 441-446). Plašie ģenealoģiskie pētījumi tomēr nav pārliecinoši, un par Visvalža izcelsmi drošu datu nav (Аннинский 1938, 479-484). Sekojot vēsturnieku A.Švābes (1936², 15) un E.Dunsdorfa (1970, 102) atziņām, ticams liekas valodnieku uzskats, ka vārds Visvaldis ir baltu cilmes un apzīmējis spēcīgu valdnieku, jo vadītāju vārdi ar indoeiropiešu formu -vald- bijuši arī citās zemēs, piemēram, ģermāņiem. Sākotnēji vārds Visvaldis varējis būt pievārds un raksturot kādas vadošas personas sociālo stāvokli vai spējas, bet ar laiku valdnieka ģimenē ieguvis personvārda raksturu (Laur 1986, 509-513).

[17] Jersika - Visvalža pārvaldītās valsts (regnum) centrs. Jersikas (Gercikes) vārda etimoloģija ir dažādi skaidrota. Daži pētnieki uzskata, ka vārds Gercike esot izkropļots atvasinājums no senslāvu vārda gorodišče ar nozīmi “pils”, “pilsēta” (Pabst 1867, 39). Vērsta uzmanība arī uz to, ka Gercike varētu būt saistāma ar slāvu vārdiem grad, gorod (Bielenstein 1892, 100). Plaši iesakņojusies hipotēze, ko min arī A.Bīlenšteins, ka Gercike esot no senislandiešu gerzkr pārņemts vārds ar nozīmi “vikings”, kas bijis Krievzemē “krievisks”, kā tiek skaidrots līdzīgs toponīms netālu no Novgorodas (Švābe 1936, 5; Аннинский 1938, 476-478).

Apstrīdot salikteņa gerskr+ьскс mākslīgo konstrukciju, sava veida hibrīdu, kas sastāv no islandiešu valodas vārda un krievu valodas sufiksa, citi pētnieki (Клейненберг 1972, 120-127; Булкин 1988, 136) Jersikas vārdu mēģina skaidrot ar vārda jar palīdzību. Jau agrāk izteikta doma, ka Gercike varētu būt deminutīva forma jarčik ar nozīmi “krauja” (Желтов 1886). Zilbe jar var pārvērsties par ger, piemēram, Hronikā Jaroslavs saukts par Gerceslavu (XXII, 4). Turklāt senkrievu jar, ko var izrunāt kā jarsk, nozīmējot ne tikai stāvu, augstu krastu, bet arī spēcīgu straumi (Клейненберг 1972, 127; Laur 1986, 503-515). Ja pieņemtu šos ar citām valodām saistītos Jersikas etimoloģijas skaidrojumus, paliek nezināmi apstākļi, kādos seno latgaļu nocietinājums ieguvis šādu svešu vārdu. Ja atbalstītu hipotēzi par Jersikas vārda pārņemšanu ar austrumu kaimiņu starpniecību, tad jāpieļauj iespēja, ka te kādreiz bijis krievu tautības valdnieks, no kura varējis rasties pils vārds (Karulis 1988, 199).

Izteikta hipotēze (Bērziņš 1940, 49), ka Jersikas pils sākotnējais nosaukums bijis Garsike (atvasināts vai nu no latviešu gārša, vai lietuvju garsas), kas varējis skanēt arī kā Gersika. Tiešām, Latvijas teritorijā ir desmitiem toponīmu, kam vārda saknē ir zilbe ger (Endzelīns 1956, 346, 347).

Pirmie Latvijas vēsturiskās ģeogrāfijas pētnieki, risinot Jersikas lokalizācijas jautājumu, pamatojās tikai uz aptuvenu vietvārdu saskaņu, resp., toponīmisko analoģiju. No 16.gs. beigās sarakstītās Nīenštedes (Nyenstede) hronikas (MLA II, 1839, cap. IX) var saprast, ka Jersika (Gersicke, Gersburg) atradusies Suntažu novadā, kur Briežu muižā dzīvojis minētais hronists. Jersikas pils apraksts vedina domāt, ka tas attiecas uz Kastrānes pilskalnu (Brastiņš 1930, 55). Jersikas pili lokalizēt Suntažos (ja vispār nav bijusi otra pils ar līdzīgu nosaukumu) F.Nīenštedi acīmredzot pamudinājuši kādi seni nostāsti, ko viņš savā darbā nekritiski pārņēmis (Bērziņš 1940, 46). Iespējams, ka viņu ietekmējuši daži vietvārdi, kam saknē ir zilbe ger, piemēram, Gerkeša vaka, Gerbolli, kuri minēti zviedru 1638.gada arklu revīzijā (LVA IV, 1339, 257) un konstatējami Suntažu novada tuvumā (Allažos un Ķeipenē). F.Nīenštedem sekojis J.Helmss (17.gs. pirmā puse), kas savā hronikā ievietojis pat Suntažu Jersikas pils zīmējumu (Bērziņš 1940, 47). J.D.Grūbers pieļāva, ka viņa rīcībā esošā Hronikas manuskriptā vārdā Gercike esot labojums (B labots uz G), tātad pils saukta Bercike, nevis Gercike (Gruber 1740, 26). Tādā gadījumā Jersikas centrs varētu atrasties Žemaitijā, kņazu Radzivilu dzimtmuižā Biržos. Šādu hipotēzi min arī J.G.Arnts, gan to noraidot, jo Gercike esot minēta 1208.gadā kā pilsēta pie Daugavas, no kurienes Birži atrodas patālu (Arndt 1747, 36). 19.gs. vēsturnieki priekšroku sāka dot vietām, kur bija zināmi kādi viduslaiku mūra nocietinājumi, tāpēc Jersika ir lokalizēta gan Bērzaunē, gan Krustpilī, gan Lokstenē (Аннинский 1938, 473, 474). No šīm hipotēzēm noturīgāks bija uzskats, ka Jersika atradusies Lokstenes pilskalnā (Kruse 1842, Tab. 66, V; Hansen 1857, 83). Pēdējos simt gados nostabilizējusies hipotēze, ka Jersikas centrs jāmeklē uz dienvidaustrumiem no Līvāniem kādreizējās Cargradas tuvumā pie Šlosbergu (Pilskalnu) mājām (tag. Preiļu raj. Jersikas pag.). Šo hipotēzi pirmais izteica jau T.Narbuts 1838.gadā, taču tā nostiprinājās tikai pēc J.Dēringa publikācijām 19.gs. 70.gados (Döring 1878, 56-66), un tai pievienojušies visi šī gadsimta Hronikas komentētāji. Turklāt atzīmēts, ka 19.gs. beigās vietējie iedzīvotāji vietu uz ziemeļiem no pilskalna starp strautu un grāvi saukuši Gerzak vai Birzok, kas uzlūkojams par papildu pierādījumu J.Dēringa secinājumu pareizībai (Сапунов 1893, 469). Pret šo hipotēzi iebilduši Lietgalietis (Krieviņš), kurš Jersiku 1928.gadā identificēja ar Loksteni, E.Šturms (1947, 9-11) un E.Dunsdorfs (1980, 88-91), izvirzot domu, ka Jersikas pils stāvējusi vienā no lielākajiem Latvijas pilskalniem - Oliņkalnā. Tagad, kad notikuši plaši izrakumi kā Oliņkalnā (1959-1962), tā Lokstenē (1962-1964), kļuvis skaidrs, ka šīm hipotēzēm nav vēsturiska pamatojuma ne pēc atradumu rakstura, ne šo pieminekļu hronoloģiskajām īpatnībām, ne arī pēc rakstīto avotu datiem (Mugurēvičs 1977, 47-99). Bez tam Jersikas (Šlosbergas) pilskalna izrakumi 1939.gadā (Balodis 1940, 84-96) deva papildmateriālu, kas liecināja par labu hipotēzei, ka te tiešām atradies senās Jersikas valsts centrs. Pret šo uzskatu pēckara periodā iebildis valodnieks V.Zeps, uzskatīdams par maz ticamu, ka Jersikas pilskalnā atradusies Jersikas valsts galvenā pils (Zeps 1982, 182).

Pilskalnam ir 75x100 m liels plakums ar vairākus hektārus lielu senpilsētu. Pilskalnā konstatēti desmit apdzīvotības slāņi (1.g.t. pr. Kr. - 14.gs. p. Kr.), taču visintensīvākā seno latgaļu kultūrai raksturīgā dzīve te norisinājusies tieši no 10.gs. līdz 13.gs. sākumam. Pilskalna tuvumā atklāts kapulauks, kas daļēji pētīts; atsegti 32 seno latgaļu apbedījumi (10.-14.gs.); pēc arheoloģiskā materiāla vērojami sakari gan ar senkrieviem (kakla rotas, piekariņi), gan lietuvjiem (kaps ar zirga apbedījumu).

13.gs. sākuma dokumenti (LG I, Nr.2; LVA II, Nr.63, 71) dod priekšstatu par Jersikas valsts sastāvdaļām un to aptuvenām robežām. Jersikas sastāvā bija Autines, Cesvaines, Alenes, Gerdenes, Negestes, Mārcienas, Lepenes, Asotes un Bebernines pilis. Lai gan šo piļu lokalizācijas mēģinājumi izraisījuši daudz diskusiju, arī atkarībā no ikreizējā zināšanu un arheoloģiskās izpētes līmeņa var uzskatīt, ka Jersikas valsts aizņēma plašu teritoriju Daugavas vidusteces baseinā, daļēji tag. Daugavpils, Preiļu, Jēkabpils, Aizkraukles, Madonas rajonā, aizsniedzot Gaujas baseinu Cēsu rajonā. Šī plašā teritorija, protams, nebija vienādā mērā atkarīga no centra. Piemēram, pilsnovadi uz rietumiem no Aiviekstes, kas kādreiz bija Jersikas sastāvā, 13.gs. sākumā dokumentos dēvēti arī par Letiju (Lettia) un bijuši samērā patstāvīgi (Мугуревич 1965, 17).

[18] Fehta (Vechta) - pilsēta Vācijā, Lejassaksijā, 50 km uz dienvidiem no Oldenburgas.

[19] Harpštete (Harpstedt) - pilsēta Vācijā, Lejassaksijā, 30 km uz dienvidrietumiem no Brēmenes.

[20] Senais kalns - sk. II, 10.piez.

[21] Salas draudze (Parrochia Holme) aptvēra ne tikai Mārtiņsalā (sal. I, 24.piez. un II, 5., 6.piez.) dzīvojošos, bet, spriežot pēc 13.-15.gs. dokumentu liecībām, arī Doles salas un Daugavas labā krasta līvu ciemu iedzīvotājus starp Rīgu un Ikšķili (LG I, Nr.20, 71, 384).

[22] Naglotos dēļu šķirstos savus mirušos mēdza apglabāt kristīgie. Līdz kristīgās ticības ieviešanai mirušos parasti apglabāja vienkočos vai arī ietītus drānā. Kā rāda izrakumi Salaspils Mārtiņsalas baznīcā (Mugurēvičs 1968, 63-68), mirušie 13.gs. apglabāti pēc kristīgās ticības paražām, tāpēc bez dzelzs naglām citi metāla priekšmeti kā kapa inventārs atrasti samērā reti, īpaši, ja salīdzina ar atradumiem kapsētā pie baznīcas.

Книга первая. O первом епископе Мейнарде 

Божественное провидение, помнящее о Раабе и Вавилоне, (1) то есть о заблуждении язычников, вот каким образом в наше нынешнее время огнем любви своей пробудило от греховного сна в идолопоклонстве идолопоклонников ливов.

  В обители Зегебергской был священник ордена блаженного Августина, Мейнард, человек достопочтенной жизни, убеленный почтенной сединой.Просто ради дела христова и только для проповеди прибыл он в Ливонию вместе с купцами: тевтонские купцы, сблизившись с ливами, часто ходили в Ливонию на судне по реке Двине. (2)

  Так вот, получив позволение, а вместе и дары от короля полоцкого, Владимира (Woldemaro de Ploceke), которому, ливы, еще язычники, платили дань, названный священник смело приступил к божьему делу, начал проповедовать ливам и строить церковь в деревне Икескола (Ykeskola.) Первые из этой деревни крестились Ило, отец Кулевены, и Виэцо, отец Ало, а за ними вслед и другие. (3)

  В ближайшую зиму литовцы (Lettones), разорив Ливонию, весьма многих увели в рабство. Чтобы избежать их ярости, проповедник, вместе с икескольцами, укрылся в лесах; когда же они ушли, Мейнард стал обвинять ливов в неразумии за то, что у них нет никаких укреплений. Он обещал им выстроить замок, если они решат стать и быть детьми божьими. Это пришлось им по сердцу, они дали обещание и клятвенно подтвердили, что примут крещение.

  В ближайшее лето из Готландии (4) привезли каменотесов, а между тем ливы вторично подтвердили свое искреннее желание принять христианство. Перед закладкой Икескольского замка часть народа крестилась, а все обещали (но лживо) креститься, когда замок будет окончен.Начали класть стены на фундаменте. Так как пятая часть замка строилась на средства проповедника, она поступала в его собственность, а землю для церкви он заготовил ранее.

  Как только замок был закончен, крещеные вновь возвратились к язычеству, а те, кто еще не крестились, отказались принять христианство. Мейнард однако не отступил от начатого дела. В это время соседние язычники семигаллы, услышав о постройке из камня и не зная, что камни скрепляются цементом, пришли с большими корабельными канатами, чтобы, как они думали в своем глупом расчете, стащить замок в Двину. Перераненные стрелками они отступили с уроном. Соседние люди из Гольма (5) подобными же обещаниями обошли Мейнарда и получили выгоду от этой хитрости: им также был выстроен замок.

  Сначала однако по каким-то причинам шестеро крестились, а имена их: Вилиенди, Ульденаго, Вадэ, Вальдеко, Герведер, Виэтцо. Пока строились упомянутые замки, Мейнард был посвящен в епископы бременским митрополитом. Когда был окончен второй замок, нечестные люди, забыв клятвы, обманули Мейнарда, и не нашлось ни одного, кто бы принял христианство. (6)

[1186 год]

Проповедник, конечно, смутился духом, особенно когда мало по малу имущество его было расхищено, людей его избили, а самого его ливы решили изгнать из своих владений. Крещение, полученное воде, они надеялись смыть, купаясь в Двине, и отправить назад в Тевтонию.

  У епископа был сотрудник в проповедании евангелия - Теодорих, брат цистерцианского ордена, впоследствии бывший епископом в Эстонии. Ливы из Торейды, (7) решили принести его в жертву своим богам, потому что жатва у него была обильнее, а на их полях погибла затопленная дождями. Собрался народ, решили узнать гаданием волю богов о жертвоприношении. Кладут копье, конь ступает [через него] и волею божьей ставит раньше ногу, почитаемую ногой жизни; брат устами читает молитвы, руками благословляет. Кудесник говорит, что на спине коня сидит христианский бог и направляет ногу коня, а потому нужно обтереть спину коня, чтобы сбросить бога. Когда это было сделано, а конь опять, как и в первый раз, ступил раньше ногою жизни, брату Теодориху жизнь сохранили. (8)

  Когда тот же брат был послан в Эстонию, он перенес большую и смертельную опасность от язычников из-за солнечного затмения, бывшего в день Иоанна Крестителя: говорили, что он съедает солнце.

  В то же время один раненый лив из Торейды попросил брата Теодориха вылечить его, обещая креститься, если будет вылечен. Брат истолок травы и, хотя не знал их действия, призвав имя божье, исцелил его и телом и духом, крестивши.

  Это был первый, кто в Торейде принял веру христову.

  Зовет также брата Теодориха один больной и просит крестить его; сначала упорные и дерзкие женщины отклоняли его от святого намерения, но когда болезнь усилилась, неверие женщин было сломлено, больной был окрещен и поручен богу в молитвах. Когда он умирал, один новообращенный, бывший на расстоянии семи миль оттуда, видел и свидетельствовал, что ангелы несли на небо его душу.

Когда вышесказанный епископ убедился в упорстве ливов, а дело его рушилось, он, собравши клириков и братию, решил вернуться назад и пошел на купеческие корабли, отправлявшиеся уже к пасхе в Готландию.

Тут лукавые ливы, со страхом предвидя, что потом придет христианское войско, стали лицемерными слезами и всякими иными способами, со лживым старанием, удерживать епископа.

Они говорили (как когда-то говорилось, но с другим намерением, святому Мартину): "Зачем ты покидаешь нас, отец? На кого ты оставляешь нас брошенными? Разве может пастырь уйти, когда овцам его грозит опасность от волчьих зубов?" И вновь все ливы обещали принять христианство. Бесхитростно поверил епископ этим словам и, по совету купцов, полагаясь к тому же на предстояодий приход войска, пошел с ливами назад. (9) Дело в том, что кое-кто из тевтонов, датчан, норманнов и других обещали, если будет нужно, привести войско. Когда епископ, по отплытии купцов, возвращался назад, жители Гольма приветствовали его приветствием в духе Иуды, говорили: "Здравствуй, равви", и спрашивали, почем соль и ватмал в Готландии. (10) В огорчении он не мог удержаться от слез и отправился в Икесколу, в свой дом. Он назначил, в какой день собрать народ для увещания по поводу обещанного принятия крещения, но ливы в назначенный день не пришли и обещания не исполнили. Поэтому, посоветовавшись со своими, он решил итти в Эстонию, чтобы с зазимовавшими там купцами отправиться в Готландию. Между тем ливы уже готовили ему гибель во время этого путешествия, но Анно из Торейды предупредил его об этом и убедил вернуться. Так, после многих колебаний епископ возвратился в Икесколу, не имея возможности покинуть страну. Чтобы получить совет, он тайно направил к господину папе послом брата Теодориха из Торейды. Тот, видя, что ему посольство иначе не выйти из страны, благочестивой хитростью обошел козни ливов: он ехал верхом, одетый в столу, с книгой и святой водой, как будто для посещения больного. Этой причиной он и объяснял свое путешествие, когда его спрашивали путники, и таким образом сумел ускользнуть - выехал из страны и прибыл к верховному первосвященнику. Этот последний, услышав о числе крещенных, нашел, что их надо не покидать, а принудить к сохранению веры, раз они добровольно обещали принять ее.Он поэтому даровал полное отпувдение грехов всем тем, кто, приняв крест, пойдут для восстановления первой церкви в Ливонии. (11)

  Тогда же епископ, вместе со шведским герцогом, тевтонами и готами, напал на куров, но бурей их отогнало в сторону. Они пристали в Виронии, эстонской области, и в течение трех дней разоряли ее. Виронцы уже начали было переговоры о принятии христианства, но герцог предпочел взять с них дань, поднял паруса и отплыл к досаде тевтонов. (12)

[1196 год]

  Между тем блаженной памяти епископ Мейнард после множества трудов и огорчений, слег впостель и видя, что умирает, созвал всех старейшин Ливонии и Торейды и спросил, хотят ли они быть опять без епископа после его смерти. Те единогласно заявили, что предпочитают иметь отца-епископа. Немного спустя епископ кончил свои дни. 

Книга вторая. О втором епископе Бертольде

Когда совершен был по обычаю похоронный обряд и епископ не без слез и сожалений со стороны ливов был погребен, стали судить о преемнике и послали к бременскому митрополиту за подходящим лицом. Намечен был почтенный аббат лукский, Бертольд, цистерцианского ордена. (13) Первоначально он не обнаружил готовности ехать, но потом побежденный просьбами митрополита принял бремя проповеди. Став епископом, он, поручив себя господу, сначала отправился в Ливонию без войска попытать счастья. Прибыв в Икесколу, он вступил во владение церковью и собрал к себе всех важнейших лиц, как язычников, так и христиан. Предложив им напитки, угощение и подарки, он старался расположить их к себе и говорил, что прибыл по их зову, чтобы во всем заменить своего предшественника. Они сначала ласково его приняли, но потом на освящении гольмского кладбища наперерыв старались - одни сжечь его в церкви, другие убить, третьи утопить. Причиной его прибытия они считали бедность. Увидев такое начало, он тайно сел на корабль и вернулся в Готландию, оттуда отправился в Саксонию и обратился к господину папе, к митрополиту и всему христианству с жалобой на гибель ливонской церкви. Господин папа даровал отпущение грехов всем, кто примет на себя знак креста и вооружится противвероломных ливов; епископу Бертольду он дал грамоту об этом, как и его предшественнику.

[1198 год]

  Собрав людей, епископ прибыл с войском в Ливонию и подошел к замку Гольм, который расположен посредине реки. Отправив в лодке посла, он спрашивает, решили ли они принять христианство и сохранить его принявши.Те заявляют, что ни признавать, ни соблюдать не хотят. Епископ же не мог причинить им никакого вреда, так как корабли оставил позади. Поэтому он с войском возвратился на место Риги (14) и стал совещаться со своими, что делать.

  Между тем против него собралась в боевой готовности масса ливов и устроила стоянку за рижской горой.  Они все же послали к епископу гонца спросить, зачем он привел войско. Причина в том, ответил епископ, что они, как псы на блевотину, всё возвращаются от христианства к язычеству. Тогда ливы говорят:"Мы эту причину устраним. Ты только отпусти войско, мирно возвращайся со своими в свою епископию и тех, кто приняли христианство, понуждай к соблюдению его, а других привлекай к принятию речами, а не мечами." (15) Епископ потребовал у них в залог своей безопасности их сыновей, но они между собой решили не давать, а между тем, под предлогом сбора части заложников, предлагают и получают краткое перемирие, причем, по обычаю, стороны в знак мира пересылаются копьями.Во время этого перемирия они перебили много тевтонов, искавших корма для коней. Увидев это, епископ отослал им копье и прервал перемирие.[24 июля 1198 года] Ливы вопят и шумят по обычаю язычников. Готовятся к бою и саксонские войска с другой стороны. Стремительно бросаются они на язычников, и ливы бегут. Епископ, не удержав коня, из-за его быстроты замешался в массу бегущих. Тут двое схватили его, третий, по имени Имаут, пронзил сзади копьем, а прочие растерзали на куски.

  Ливы бежали стремглав. боясь, что войско гонится за ними, так как видели тевтонский рыцарский шлем, который [на самом деле] надел себе на голову один лив, убив тевтона.

  Потеряв вождя, войско, конечно, пришло в волнение и стало на конях и с кораблей огнем и мечом опустошать ливские нивы. Увидев это, ливы, во избежание больших бед, снова заключили мир, позвали к себе клириков, и в первый день в Гольме крестилось около 50 человек, а в следуювдий обращено было в Икесколе около 100.Они принимают по замкам священникев и назначают на содержание каждого меру хлеба с плуга. (16) Видя это, войско успокаивается и готовится к возвращению.

  Ливы, потеряв пастыря, по совету клириков и братьев, посылают гонцов в Тевтонию за новым преемником ему. При таких обстоятельствах саксонский отряд, доверившись непрочному миру, возвращается во-свояси; остаются клирики, остается и один купеческий корабль. Только что суда отошли под ветром, и вот - вероломные ливы, выйдя из обыкновенных бань, стали обливаться водой в Двине, говоря: "Тут мы речной водой смываем воду крещения, а вместе и самое христианство; принятую нами веру мы бросаем и отсылаем вслед уходящим саксам". Эти ушедшие вырезали на ветви одного дерева подобие человеческой головы, а ливы сочли его за саксонского бога и, думая, что этим наводится на них наводнение и мор, наварили по обычаю меду, пили внесте и, посоветовавшись, сняли голову с дерева, связали плот из бревен, положили на него голову будто бы саксонского бога и вместе с верой христианской отправили за море, вслед уходявдим в Готландию.

  По истечении месяца они нарушили мир, стали захватывать братьев, дурно с ними обращаться, завладели их имуществом и, как воры или грабители, расхитили его. Так как и кони были угнаны, поля остались необработанными. От всего этого церковь понесла убьггка до двухсот марок. Клир бежал из Икесколы в Гольм, не зная, на что ему надеяться и где укрьггься.

[18 апреля 1199]

  После того, великим постом, ливы сообща решили казнить смертью всякого клирика, какой останется в стране после пасхи. (17) Поэтому клирики, с одной стороны, чтобы избежать смерти, с другой, чтобы найти пастыря, отправились в Саксонию. Ливы решили убить и купцов, какие остались, но купцы, принеся дары старейшинам, спасли себе жизнь.

Книга третья. O епископе Альберт

В год господень 1198 достопочтенный Альберт, каноник бременский, был посвящен в епископы. (18) В следущее за посвящением лето он отправился в Готландию и там набрал до пятисот человек для крестового похода в Ливонию. Проезжая оттуда через Данию (Daciam), он получил дары от короля Канута, от герцога Вольдемара и архиепископа Авессалома. (19) Вернувшить к рождеству [25 декабря 1199 года ] в Тевтонию, он на многих возложил знак креста в Магдебурге, где в это время коронован король Филипп с супругой. На судебном заседании у короля ставился вопрос, отдаются ли под опеку папы имущества идущих пилигримами в Ливонию, как это делается для отправляющихся в Иерусалим.Было отвечено, что они принимаются под покровительствоапостольского престола, так как папа, назначая пилигримство в Ливонию с полным отпущением грехов, приравнял его пути в Иерусалим. (20) [...]

Пятый год епископства Альберта 

 [1203 год] На пятый год своего епископства, возвращаясь из Тевтонии, епископ взял с собой благородных Арнольда из Мейендорфа, Бернарда из Зеегаузена, брата своего Теодериха, а также многих других почтенных людей и рыцарей. Не боясь, ради божьего дела, вместе с ними испытатв и счастье и горе, он вверился волнам морским и, придя в Листрию, область королевстваДатского, застал там язычников эстов с острова Эзеля с 16 кораблями: (28) они незадолго до того сожгли церковь, людей перебили или взяли в плен, разорили страну, похитили колокола и церковное имущество, как и вообще до тех пор привыкли поступать и эсты и куры язычники в королевствах Дании и Швеции. Пилигримы готовы былц оружием отомстить за ущерб, понесенный христианами, но язычники, узнав, что они идут в Ливонию, и очень испугавшись, солгали, что они заключили мир с жителями Риги, и пользуясь доверчивостью христиан, ускользнули из их рук. Их хитрость, впрочем, не принесла им никакой выгоды, и они позднее попали в ту самую сеть, какая была для них приготовлена. Пилигримы с божьей помовдью здравыми и невредимыми прибыли в Висби (29) и радостно были приняты горожанами и бывшими там гостями. Несколько дней спустя являются эсты со всей своей добычей. Пилигримы, видя их суда, стали укорять горожан и купцов за то, что они позволяют мирно проходить мимо своей гавани врагам рода христианского.Так как те отвечали уклончиво и предпочитали быть в мире с эстами, пилигримы пошли к своему епископу и стали просить у него позволения сразиться с эстами. Услышав об их желании, епископ старался их отговорить, с одной стороны потому, что в битве с врагами они могли очень пострадать, а с другой и потому, что церковь в стране язычников, ожидающая их прихода, не могла бы возместить их убыли.

  Они продолжали всячески настаивать и, рассчитывая на милость божью, не хотели отказаться от своего намерения: утверждали, что нет никакой разницы между эстами язычниками и ливами, и просили, чтобы епископ согласился на их желание и соблаговолил зачесть им это дело в отпущение грехов. Епископ, видя их упорство, решил, что лучше будет, если они пойдут в битву с послушанием, так как послушание лучше жертвы, удовлетворил их желание и разрешил, в отпущение грехов, как они просили, мужественнсг вступить в бой с язычниками (30). Пилигримы готовятся смело биться с язычниками во имя христово, крепко вооружаются и поспешно приготовляют корабли к выступлению. Заметив это с своей стороны, эсты отвели восемь разбойничьих судов (31) немного в сторону от других, рассчитывая, когда пилигримы ударят в середину, окружить их и таким образом захватить корабли, против них выступаюшие. Тевтоны с силой напали на них, взошли на два эстонских корабля и, перебив там шестьдесят человек, привели корабли с грузом колоколов, церковных облачений и пленных христиан к городу Висби. На третий разбойничий корабль перескочил один из тевтонов, весьма сильный и, держа обоими руками обнаженный меч, стал наносить удары во вее стороны и уложил один двадцать два человека. Пока он напрягался свыше сил в этой борьбе, оставшиеся еще в живых восемь человек подняли парус, ветер надул его,и боец оказался в плену; его увезли и потом, когда корабли собрались вместе, убили, а корабль, по малочисленности людей, сожгли.

  Славно закончив таким образом это дело, все пилигримы принёсли всемогущему богу благодарность за дарованную ин победу, а епископ послал людей и добро захваченные язычниками у датчан, достопочтенному господину Андрею, лундскому архиепископу.(32)

  Пилигримы не пожелали дольше оставаться в Висби, продолжали свой путь и прибыли в Ригу. Горожане и прочие люди, бывшие в Риге, очень обрадовались их приходу, вышли им навстречу и с мощами торжественно приняли епископа и всех, кто с ним был.

  После того брат Теодерих, отправляясь в Тевтонию с пилигримами, в тот год воевавшими в Ливонии, как божьи крестоносцы, взял с собой одного лива из Торейды, по имени Каупо, бывшего как бы королем или старейшиной ливов; пройдя большую часть Тевтонии, привел его наконец в Рим и представил папе. Папа принял его весьма милостиво, поцеловал, много спрашивал о положении народов, живущих по Ливонии, и усердно благодарил бога за обращение ливонского народа. По истечении нескольких дней достопочтенный папа Иннокентий вручил упомянутому Каупо в подарок сто золотых, и когда тот пожелал вернуться в Тевтонию, простился с ним чрезвычайно ласково, благословил его, а епископу ливонскому через брата Теодериха послал библию, писанную рукой святого Григория папы.

  В то же лето внезапно явился в Ливонию король полоцкий с войском и осадил замок Икесколу. Ливы, не имевшие доспехов, не посмели сопротивляться и обещали дать ему денег. Получив деньги, король прекратил осаду. Между тем тевтоны, посланные епископом с самострелами и оружием, заняли замок Гольм и, когда пришел король, чтобы осадить и этот замок, они переранили у него множество коней и обратили в бегство русских, не решившихся под обстрелом переправиться через Двину.(33) Король Герцикэ (Gercike), (34) подойдя к Риге с литовцами, угнал скот горожан, бывший на пастбищах, захватил двух священников, Иоанна из Вехты и Вольхарда из Гарпштедта (Нarpenstede), рубивших с пилигримами лес у Древней Гoры, а Теодориха Брудегама, погнавшегося за ним с горожанами, убил.(35)

  В это же время один монах, по имени Сифрид, весьма ревностно исполнял свой долг священника, пастыря душ, в гольмском приходе; он проводил день и ночь в служении богу и добрым примером своей жизни поучал ливов.Когда, наконец, после продолжительных трудов, бог положил счастливый предел его жизни, он умер. Тело его по обычаю верующих, перенесли в церковь, и множество вновь обращенных со слезами провожало его. Когда они стали, как дети для любимого отца, делать ему гроб из хорошего дерева, оказалось, что одна из нарезанных для крышкидосок на целый фут короче, чем следует. В смущении они долго искали куска дерева, чтобы удлиннить доску, нашли наконец, приладили к доске и хотели уже прибить гвоздем, но сначала приложили ее сверху к гробу, чтобы повнимательнее примерить, и тут увидели, что она удлиннилась не человеческой, а божьей силой и вполне подходит к гробу, как они хотели. Обрадованные этим событием, прихожане бросили напрасно отпиленную доску и, похоронив своего пастыря по обычаю верующих, славословили бога, творящего такие чудеса через своих святых. [...]