Print

Un arī jūra kādreiz klusa, klusa

Original Text

No cikla „Klusums”

*

Un arī jūra kādreiz klusa, klusa.

Pat lāse niecīga pār sēkļiem nesašķīst.

Tik bezgalīgi jūra kaut ko gaida,

Ka elpot neuzdrīkst.

            Un tad es viņai saku:

„Ak jūra, jūra,

nelaimīgais bērns,

Ak mazā meitene, tev šobrīd ļoti grūti.

Ļauj uzbužināt zīda smilšu kāpu,

Ko palikt tev zem nogurušās galvas.

Kaut brīdi atpūties...

Es zinu, bieži krauj

Tev nastas plecos, neprasot, vai vari.

Un sauc par stipru sievieti.

Cik skumji

Spīd tavos zilos matos balta šķipsna.

Tik jaunai nosirmot...

Tik jaunai pagurt, jūra...”

Un viņa paslēpj acis manās rokās.

Un dzintars karstām lāsēm rit un rit.

Nu izraudies... būs vieglāk... nedzird jau...

Kāds klusums pāri zemei...

            Jūra raud.